Šopavasar smiltenietim Kārlim Traubergam apritēja 90 gadu.
Šopavasar smiltenietim Kārlim Traubergam apritēja 90 gadu. Nozīmīgajā dzimšanas dienā jubilāru sveica “Daugavas Vanagu” Smiltenes nodaļa, šīs organizācijas valdes loceklis no Rīgas, grupas “Vilki” un Satversmes aizsardzības biroja pārstāvji, jo lielāko mūža daļu K. Traubergs veltījis cīņai par Latvijas brīvību.
Stāstot par karavīra gaitām, jubilārs uzsver, ka tās beigušās 1963. gadā, kad bijušais nacionālais partizāns atgriezās no Sibīrijas. Uz turieni viņu aizveda pēc apcietināšanas 1949. gadā.
“Pats karš man vēl tagad nav beidzies. Jāizaug pavisam citai paaudzei, kura nav piedzīvojusi padomju iekārtas gadus, lai pēdējā kara sekas vairs nejustu,” apliecina K. Traubergs.
Bijušais nacionālais partizāns ir pārliecināts, ka izvēlētajā dzīves ceļā viņu vadījis Dievs. “Cilvēks diezin vai ar savu prātu var izdomāt tādu dzīvi. Daudzreiz esmu nokļuvis lielās briesmās, pēc kuru pārdzīvošanas pats neesmu sapratis, kā izdevies palikt dzīvam. Ja jau vēl tomēr dzīvoju, tad jāsecina, ka ir kāds, kurš manu dzīves gaitu vadījis,” uzskata jubilārs.
Viņš piebilst, ka pēdējo — Otro pasaules karu — nav gribējis ne viņš, ne latviešu tauta. Karš K. Trauberga dzīvē daudz kam pārvilcis svītru. “Mana dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Daudz ir piedzīvots. Tāds mūžs veicina atziņu rašanos. Arī es esmu guvis daudz atziņu. Viena no tām: bez darba neko nevar panākt. Pusaudža gados bikses skolas solā neesmu ilgi plēsis. Ģimenē bijām septiņi bērni. Viens brālis Pirmajā pasaules karā nomira, palikām seši. Tā kā biju rentnieka dēls un ģimenē otrs vecākais bērns, tad agri sāku strādāt, jo vecāki visus mūs vienlaikus nespēja izskolot. 14 gadu vecumā nolīgu par puisi pie saimnieka. Ar šo darbu un atalgojumu īsti apmierināts nebiju un gadu vēlāk sāku strādāt ķieģeļu ceplī. No savas pieredzes biju guvis vēl vienu atziņu: nekad neiet par puisi pie saimnieka. Vēlāk biju brāķeris kokzāģētavā. Kad pienāca laiks doties Latvijas armijā, kļuvu par karavīru. Toreiz tā bija goda lieta visiem latviešu zēniem.
Obligātajā karadienestā beidzu divus kursus — pēc strēlnieku instruktoru rotā apgūtā kļuvu par kaprāli, bet pēc kursiem Bolderājas sapieru pulkā — par virsnieka vietnieku. Dienesta gados tādas pakāpes iegūšana tolaik bija augsts sasniegums. Kā man teica pulka komandieris — es esot dzimis karavīrs. Pēc obligātajiem dienesta gadiem paliku virsdienestā. Vadība man ieteica mācīties karaskolā, bet šiem nodomiem svītru pārvilka krievu ienākšana Latvijā. Daudzus nodomus neizdevās īstenot. Kaut Latvijas armijā manas spējas un prasmi augstu vērtēja, pēc Sarkanās armijas izveidošanas mūsu valstī mani atzina par armijai nepiemērotu un demobilizēja. Mums, no armijas atbrīvotajiem, norādīja, kur turpmāk strādāt. Biju dzirdējis, ka tos, kuri aiziet uz noteikto darbavietu, tur tūlīt apcietina, tādēļ nepieteicos darbā Sarkandaugavas kokzāģētavā, bet devos mājās uz Cēsu rajonu,” stāsta K. Traubergs.
Kara gados K. Traubergu iesauca vācu armijā. Viņš dienēja policijas bataljonā, kur kļuva par bataljona saimniecības priekšnieku. “Piedzīvoju kaujas Kurzemes katlā. Pēc Vācijas kapitulācijas mūs veda uz filtrācijas vietu Kuldīgas rajonā, bet man bija izdevība aiziet pa citu ceļu. Nokļuvu mežā un uzsāku nelegālu dzīvi,” atceras K. Traubergs.
Par piedzīvoto partizānu gaitās bijušais cīnītājs daudz nevēlas stāstīt, jo dzīve mežā bija ļoti skarba. “Nekādas romantikas nebija. Jutāmies kā zaķi, kurus pastāvīgi vajā mednieki, jo vajātāji šāva bez brīdinājuma. Turklāt mežā rit gluži cita dzīve, ne katrs to var izturēt. Es gribu pat teikt, ka par partizānu jāpiedzimst. Sākumā mēs bijām apmēram 40 vīru, bet vēlāk palikām tikai 10. Esmu ar ieroču spēku sists laukā no bunkura, izlauzies no aplenkuma. Atceros vienu no pēdējām smagajām kaujām, kurā krita seši manas grupas biedri. Sēdējām šķūnītī, kad pēkšņi redzu — dēļu sienā sāk plīst skaidas, tūlīt arī dzirdējām šāvienus. Tās bija lodes, kas triecās šķūnītī. Bijām aplenkti. Šajā kaujā no deviņiem cilvēkiem dzīvi palikām trīs, kuriem izdevās izlauzties. Vēlāk mani nodeva un es iekritu. Tas bija 1949. gadā. Mani apcietināja un piesprieda 25 gadus Sibīrijas lēģeros,” par kara gaitām stāsta K. Traubergs.
Vērtējot dzīvi Latvijā mūsdienās, K. Traubergs nav īpaši apmierināts ar tagadējo jaunatni, jo, pēc viņa domām, jauniešiem nav vēl vajadzīgās uzņēmības un cīņas spara. Viņš uzskata, ka liela daļa cilvēku par Latvijas brīvību un tās aizstāvju piemiņu prot skaisti runāt, bet sirdī nav dedzīgi patrioti. “Kādreiz, skatoties sporta spēles, mani pārņem kauns par mūsu jaunatnes neuzņēmību. Bieži redzams, ka sportisti iziet laukumā, lai tikai uz tā atrastos. Mēs bijām aktīvāki. Futbolu, piemēram, devāmies spēlēt ar apziņu, ka noteikti jāuzvar. Ko par norisēm sabiedrībā varu teikt? Nezinu. Deviņdesmito gadu sākumā aizbraucu uz Dzērbenes pusi un ar draugiem pie minētā šķūnīša, kur krita seši mani cīņu biedri, uzstādījām piemiņas krustu. Kādreizējā noriņa bija aizaugusi, šķūnītis noplēsts. Sakopām apkārtni. Iestādījām ozoliņus. Kāds runātājs skaisti stāstīja, ka taciņa uz šo vietu ar smilgām neaizaugs. Te nāks jaunieši un uzturēs šo vietu kārtībā. Pēc vairākiem gadiem atkal aizbraucu uz turieni. Skaistie vārdi nebija piepildījušies. Neviens par piemiņas vietu nebija rūpējies. Vēl ir bijuši gadījumi, kad esmu dzirdējis skaistus vārdus, kas vēlāk nav piepildījušies, tādēļ karš man vēl nav beidzies,” saka K. Traubergs.
Pašlaik “Daugavas Vanagu” Smiltenes nodaļas vadība K. Traubergam palīdz nokārtot dokumentus, lai viņš iegūtu bijušā nacionālā partizāna statusu un saņemtu piemaksu pie pensijas.
