“Mēris nevaid miris,” teikusi kāda lauku sieva, spriežot par rosīgo kultūras dzīvi mazajā Bilskas pagasta Mēru ciematiņā.
“Mēris nevaid miris,” teikusi kāda lauku sieva, spriežot par rosīgo kultūras dzīvi mazajā Bilskas pagasta Mēru ciematiņā.
Šopavasar dramatiskā kopa “Mēris” pašu tautas namā rādīja jaunāko iestudējumu — Aivara Bankas lugu “Visi radi kopā”. Ieradās ap 200 skatītāju. Pārpildītajā zālē visiem pietrūka sēdvietu. Bešā palikušie stāvēja kājās.
Pirms nedēļas Birzuļu tautas namā notika kārtējais saiets — koncerts “Dziesma manai paaudzei”. Atkal zāle bija pilna.
Uz skatuves par galveno balvu sacentās 23 dziesmu izpildītāji. “Grand Prix” saņēma četras māsas no Eglīšu ģimenes — Iluta, Kaija, Liene un Laila par dziesmu “Dzeltenās kurpes”. Nomināciju “Mēris 2005” žūrija piešķīra Salvim Lapiņam un Gintam Priedītim par dziesmu “Heijā, hopsā”. Viņiem — arī skatītāju simpātijas balva.
Par savu uzstāšanos pirmo vietu ieguva Dzintars Strazdiņš, otro vietu — Mārtiņš Lapiņš un Vismants Treisners, trešo vietu un muzikantu balvu — Linda Goba un Ilze Treisnere.
Par Mēru ļaudīm jau agrāk itin bieži gadījies dzirdēt, ka viņi prot sarīkot sev svētkus, satiekas neformālās apvienībās, vārdu sakot, nav kūtri mājās sēdētāji un klāt pienestu labumu gaidītāji.
Tāpēc arī “Ziemeļlatvija” devās uz Mēriem lūkot, ko vietējie paši par sevi saka.
Esam gana dulli cilvēki
Mēru ciematiņa Birzuļu pamatskolas skolotājas Ina Broma, Aija Skrastiņa un Ilma Reimane ir arī aktrises. Visas trīs pirmo gadu darbojas dramatiskajā kopā “Mēris”.
“Skolotāji ir gana dulli cilvēki, jo iesaistās visādās aktivitātēs,” sarunu iesāk Ina. Teikto viņa vēlāk papildina ar atziņu — skolotājam pagastā jābūt vietējās sabiedrības aktīvāko cilvēku vidū.
“Viena kultūras darbiniece pagastā neko nevar izdarīt. Un kurš cits viņai palīdzēs, ja ne mēs? Agrāk Latvijā skolotāji bija lauku inteliģence. Arī šodien tas pats ir spēkā. Lai mēs kaut ko prasītu no skolēniem, mums viņiem jārāda piemērs. Un arī sniegt mēs bērniem kaut ko labu varam tikai tad, ja paši to darām. Citādi bērni var pajautāt — un ko tad jūs pati, skolotāj?” teic Ina Broma.
Teātra spēlēšanai, dziedāšanai, dejošanai, sportošanai un citām sabiedriskām aktivitātēm ir vēl kāda būtiska nozīme, atgādina pedagoģe.
“Šodien dzīve ir sarežģīta, stresaina. Cilvēkiem nav laika apstāties, padomāt, parunāties citam ar citu. Tāpēc kultūras saieti ir ļoti vajadzīgi. Mēros gan sieviešu klubiņš “Varavīksne” spēj darboties, gan teātris vēršas plašumā. Būtu labāk, ja būtu vēl vairāk dažādu izdarību un aktivitāšu, lai katrs spētu atrast savu nišu, kurā viņš var un grib darboties.”
Lielā mērā tas atkarīgs no pašiem. Ja cilvēks gribēs, tad viņš arī meklēs iespēju, kā sevi izpaust. Svarīgi, lai apkārt būtu domubiedri, kuri viņu saprastu.
Dotais nekur nepazūd
Dramatiskās kopas “Mēris” režisore Ingrīda Sovere savus aktierus uz mēģinājumu Birzuļu tautas namā pulcē divas reizes nedēļā.
“Nav viegli,” saka skolotājas. Mēģinājumi pirms izrādēm un skatēm ilgst līdz pusnaktij, taču nākamajā dienā skolā neviens tāpēc nedod atlaides. Tomēr teātrim veltītās enerģijas atdeve kompensējoties.
“Pēc mēģinājuma jūtos nogurusi, taču vienlaikus arī atpūtusies,” secina Aija Skrastiņa. Laba, pacilāta sajūta esot pēc izrādēm — it īpaši brīdī, kad zālē iedegas gaisma un aktieri ierauga, ka telpa ir pilna ar ļaudīm. Tā nesen bijis Birzuļu tautas namā.
Aija vada skolēnu teātra pulciņu Birzuļu pamatskolā. No režisores Ingrīdas Soveres uzzināto viņa cenšas tālāk mācīt saviem audzēkņiem. Tā rodas atgriezeniskā saite. Viena dotais otram nepazūd, bet izplatās tālāk — kā vilnīši ezerā pēc dzelmē iemesta akmens. Piemēram, Ilma Reimane Birzuļu pamatskolā vada deju kolektīvu. Viņas režisore I. Sovere ir lietpratēja arī teātra sportā. Uzzināto Ilma izmanto, strādājot ar skolēniem.
“Man patīk mūsu teātra mēģinājumi,” teic Ilma. “Dienā esmu skolā, visu vakaru — mājās. Mēģinājumos satiekamies ar citiem cilvēkiem. Katrs izsaka savas domas, un beigās nonākam pie kopsaucēja.”
Dzimstību ar entuziasmu regulēt nevar
“Laukos dzīve ir sarežģīta. Cilvēkiem, darba darītājiem, vajadzīga atslodze, kaut vai teātra spēlēšana, kā mūsu gadījumā,” spriež Ina.
Tos pagasta ļaudis, kuri nedarbojas paši, savukārt piesaistot iespēja redzēt, kā uz skatuves dzied, dejo vai spēlē teātri viņa kaimiņš, draugs vai darba kolēģis.
“Atceros pirmo gadu, kad mūsu skola tautas namā rādīja 18. novembrim veltītu muzikāli literāru vakaru jeb montāžu,” stāsta pedagoģe. “Skatītāju bija maza saujiņa. Faktiski šo pasākumu rīkojām vairāk priekš sevis. Taču nākamajā un aiznākamajā gadā zāle jau bija pilna. Acīmredzot cilvēki grib redzēt savus tuviniekus uz skatuves. Varbūt viņus piesaista arī kaut kas cits.”
Taču ir kāda lieta, ko nespēj ietekmēt pat rosīgi, ar radošām idejām un darboties gribu apveltīti cilvēki. Pat valdības līmenī Latvijas attīstības plāna pesimistiskajā projekta variantā kā drūma vīzija pieminēta lauku izmiršana. Proti, samazinās pagastu iedzīvotāju skaits. “Tā ir, un tas ir sāpīgi,” piekrīt Ina. “Diemžēl dzimstību mēs ar savu entuziasmu nespējam regulēt. Ieej, kurā klasē gribi un pajautā, kuram bērnam ir radi ārzemēs. Pacelsies ne viena vien rociņa. Laukos trūkst darba vietu. Varbūt situācija mainīsies tad, kad izveidos novadus. Varbūt tad kādam ienāks prātā labākas domas, kā atvērt laukos jaunu ražotni. Tad pagasts uzplauktu, jo potenciāls ir.”
Vai kādreiz apstāsies laucinieku aizplūšana uz pilsētām un ārzemēm? Tas uztrauc arī Mēru sieviešu klubiņa “Varavīksne” vadītāju Laumu Treisneri. “Īrija vilina. Uz turieni aizbrauc viens, otrs, trešais. Un rezultātā latvieši ceļ Īrijas labklājību. Kāpēc mēs savās mājās nevarētu strādāt ar sirdi un dvēseli? Arī mūsu puses cilvēki devušies uz ārzemēm. Taču viņu nav daudz, un domāju, ka viņi atgriezīsies mājās pēc tam, kad nopelnīs naudu biznesam, mājai vai kam citam,” spriež Lauma, un piebilst — lai strādātu Latvijas laukos, vajadzīga ļoti liela pacietība.
Ej pats un līdzi kādu parauj
Klubiņš “Varavīksne” Mēros darbojas no 2001. gada ar mērķi apvienot radošas sievietes laukos.
Mēru sievietes rīko pankūku un kartupeļu balles, ziedu izstādes, latviešu gadskārtu svētkiem veltītus tematiskus vakarus. Viņas kopā dodas ekskursijās, apceļojot Latviju. Tie ir tikai daži no klubiņa “Varavīksne” pasākumiem. Uz vaicājumu, kas ir vajadzīgs, lai sanāktu kopā, Lauma atbild — gribēšana. “Lai cik grūti būtu, ir jāsaņemas, jāiet un jādarbojas, jo tad paliek labāk. Mēru pusē ir labi, patiesi cilvēki. Viņi cits citu iedrošina. Un, ja viens dara, arī citi uzdrīkstas. Tā vajag. Ej pats un līdzi kādu parauj.”
Ziemas mēnešos arī laukos ir laiks sabiedriskajai dzīvei, ja vien cilvēki paši to grib, saka Lauma. Tagad viņa priecājas par pavasari. “Ja varu ielikt zemē pirkstus, tad jūtu, ka dzīvoju, ka viss notiek. Jau agri no rīta acis ir vaļā. Kā var ilgi gulēt, ja strazds svilpj, dzērve kliedz? Daba pamodina.”
Izklīst drūmās domas
Lauma drošina arī citus iet sabiedrībā. “Esot cilvēkos, izklīst drūmās domas, kad šķiet — esi viens un pat visa dzīve nav nekas. Rodas drošības sajūta. Cilvēks redz, ka ķibeles un neveiksmes nav tikai viņam vienam. Tās ir visiem, tikai jātiek tām pāri,” uzsver Lauma un atgādina — nav jāgaida, līdz kāds cits atrisinās tavas problēmas vai pienesīs visu kāroto uz paplātes. Jācenšas pašam.
“Es saprotu arī to, ka jaunajiem ir jamācās, ir jāiet projām, un visi nevar palikt laukos,” saka Lauma. “Taču vecākajai paaudzei, kas tur dzīvo, vajadzētu laukus kopt, uzturēt tos saviem bērniem un mazbērniem, kaut viņi atbrauc tikai nedēļu nogalēs. Cilvēkam ap sevi jārada sakopta vide. Bijušo premjeru Šķēli cienu tikai par to vien, ka viņš teica — vajag pie sava sliekšņa nātres noplēst. Tos vārdus no viņa Jaungada uzrunas atcerēšos mūžīgi. Mēs visi mājās pie televizora tobrīd sēdējām kā sastinguši. Nevajag gribēt nez kādus labumus. Galvenais ir sakopt savu pagalmu, savu slieksni.”
Nesen Birzuļu tautas nama vadītāja Silvija Lapiņa veikusi aptauju, vai Mēros vajadzīga estrāde. Lauma domā, ka tā būtu laba lieta, kas atkal vienotu Mēru ļaudis darboties kopā.
