Kārtējo reizi pārliecinos, ka tik tiešām tautā populārais teiciens par to, ka mazs cinītis var gāzt lielu vezumu, ir balta patiesība. To pierāda pēdējā Valkas novada domes sēdē pieņemtie grozījumi dzīvnieku patversmes nolikumā. Šī ir tā reize, kad uzslavas pelnījuši visi – ne tikai ieteikumu iniciatori, bet arī pašvaldība, kuras lēmumi attiecībā pret nelaimē nonākušajiem suņiem un kaķiem kļūst arvien humānāki. Īpašs gandarījums ir arī tāpēc, ka deputāti, saprotot, ka pašvaldības maciņā nauda no debesīm nekrīt, neiebilda, ka turpmāk novada dome patversmes dzīvniekus uzturēs pusotru mēnesi, bet pēc tam, ja gadījumā vēl nebūs palaimējies tiem atrast jaunas mājas, uzturēs par ziedotāju saziedotajiem līdzekļiem. Līdz šim dzīvniekiem “noliktais” laiks bija divas nedēļas, pēc tam paši ziniet, kāds visbiežāk ir iznākums – eitanāzija. Patiesības labad gan jāsaka, ka pēdējā laikā sabiedrības spiediena rezultātā Valkas dzīvnieku patversmē arvien retāk cilvēks uzņēmās visuvarenā Dieva lomu – noteikt, kurš dzīvos, kurš mirs. Tagad tikai atliek patversmes darbiniekiem novēlēt sirds siltumu un vēlmi tik tiešām palīdzēt dzīvniekiem un darīt visu iespējamo un reizēm pat neiespējamo, lai četrkājainie nokļūtu jaunās mājās pie labiem un atbildīgiem saimniekiem. Valkas piemērs pierāda, ja problēmas risināšanai ķeras klāt, to tik tiešām agri vai vēlu var atrisināt. Tāpēc, atklāti sakot, sāp sirds par Smiltenes novadā notiekošo, kur dzīvnieku jautājumu, manuprāt, risina diezgan barbariskām metodēm. Brīnos arī par to, ka Smiltenē neviens, izņemot mazu dzīvniekmīļu grupiņu, nesaceļas pret pastāvošo kārtību un nesāk kaut ko darīt lietas labā. Ticiet man, ar žēlabainu komentāru rakstīšanu portālā www.ziemellatvija.lv situācija neuzlabosies. Vai tiešām kaimiņiem ir tik cietas sirdis! Negribas ticēt!
