Pagājušās piektdienas rītā, vedot pastaigā savu taksīti, kāpņutelpā sastapu apkopēju – jauku, laipnu un, pats galvenais, ļoti strādīgu sievieti. Personīgi viņu nepazīstu, taču laika gaitā, kopš viņa uzpoš daudzdzīvokļu māju kāpņu telpas Smiltenē, Rīgas ielā, sastopoties apmaināmies ne vien ar pieklājības frāzēm, bet šad tad arī aprunājamies.
Man, godavārds, kļuva žēl apkopējas. Cilvēks gandrīz ar asarām acīs stāstīja, kādu attieksmi nesen piedzīvojusi no dažiem kaimiņmājas iedzīvotājiem. Cik nopratu, tur tīrīšanas darbi viņai uzticēti kopš rudens. Pēc Helovīna oktobra beigās kaimiņu mājā bijušas izšķaidītas olas, par to aizrādīts šai sievietei, kad viņa atnākusi uz darbu. Pārmetumus viņa saņēmusi vairākkārt.
Par ko? Par to, kā paši cilvēki izturas pret koplietošanas telpām? Tas, ka ir noalgots cilvēks konkrētiem darbiem, nenozīmē, ka varam atļauties izturēties necienīgi un piegružot ar pilnu jaudu, jo zinām, ka pēc mums tik un tā uzkops.
Saprotu, ka mums katram ir savs raksturs, arī ikdienā nereti gadās stresa situācijas un tad gribas uzkliegt visai pasaulei. Varbūt ir vērts aizdomāties, ko neiecietība, slikts garastāvoklis var nodarīt otram. Saprotams, ka sāp šāda attieksme, pārņem rūgtums.
Tagad, kad rakstu šo viedokli, mana kāpņu telpa kļuvusi vēl tīrāka. Paldies šai sievietei par darbu, ko viņa dara, paldies par apsveicināšanos, allaž labo noskaņojumu un novēlējumiem, kas rīta cēlienu padara jaukāku. Jāpiebilst, ka apkopēja ar mani nerunā kā ar žurnālisti un nenojauš par to, ko tagad uzrakstīju. Bet man šķiet svarīgi atgādināt par laipnību, cilvēcību un sapratni, kas acīmredzot ikdienas steigā piemirstas.
