Dienvidaustrumeiropas zemē Horvātijā tūrists tikai pirmajā reizē nokļūst nejauša gadījuma pēc. Pēc tam viņš atgriežas jau apzināti, lai atkal priecātos par šīs zemes skaistumu un baudītu visdažādākās atpūtas iespējas.
Dienvidaustrumeiropas zemē Horvātijā tūrists tikai pirmajā reizē nokļūst nejauša gadījuma pēc. Pēc tam viņš atgriežas jau apzināti, lai atkal priecātos par šīs zemes skaistumu un baudītu visdažādākās atpūtas iespējas, ko piedāvā skaistā Adrijas princese.
Tā secina Smiltenes tūrisma klubiņa “Smiceks” neformālais līderis smiltenietis Gunārs Auders, kārtējo reizi ar domubiedriem apceļojot šo valsti.
Šovasar jūlijā “Smiceks” atkārtoti organizēja ceļojumu ar autobusu uz Horvātiju. Reiz jau aplūkotās vietas smiltenieši atzina par vēl burvīgākām, nekā palicis atmiņā. Šīs vasaras ceļojums viņiem bija pamatīga saules un ūdens enerģijas uzkrāšana, gatavojoties Latvijas rudenim un ziemai.
Skatienam atklājas Adrijas jūra
43 ceļotāji no Smiltenes un apkārtējiem pagastiem ceļā devās 8. jūlijā, izmantojot tūrisma firmas “Skaisto skatu aģentūra” pakalpojumus. Par viņiem visu ceļojumu rūpējās šīs firmas gide Mārīte un autobusa šoferi Agris un Edgars no Liepājas.
“Pēc diennakts brauciena jau bijām Čehijas pilsētā Brno, kur piecas stundas iepazināmies ar pilsētas vēsturiskajām vietām,” ceļojuma iespaidos dalās Gunārs. “Netālu no Brno 1805. gada 2. decembrī notika slavenā Austerlicas kauja, kurā Napoleons guva spožu uzvaru pār trīs ķeizaru karaspēku. Dienā, kad apskatījām Brno, tur Eiropas čempionāta pusfinālā ar Poliju spēlēja Latvijas U – 20 basketbolistes. Diemžēl mums bija jādodas tālāk, tāpēc līdzi jutām tikai domās. Pēc stundas brauciena jau bijām Austrijā, priecājāmies par ziedošajiem saulespuķu laukiem ceļu malās un Alpu kalnu ainavām. Naktī izbraucām Slovēniju un agri no rīta bijām Horvātijā, kur pie Rijekas pilsētas skatienam atklājās Adrijas jūra. Tajā esot tīrākais ūdens Eiropā.”
Pa nesen būvētu ātrgaitas šoseju smiltenieši stundas laikā nokļuva Istras pussalas skaistākajā pilsētā Rovinjā. Rovinju romieši uzbūvēja uz salas. 1763. gadā salu savienoja ar piekrasti, aizberot jūras šaurumu. Pilsētas augstākā celtne ir Sv. Eifēnijam veltīta katedrāle ar 61 metru augstu zvanu torni, kas veidots pēc Venēcijas Sv. Marka laukuma kampaniles jeb zvanu torņa parauga. Katedrāles telpās romiešu sarkofāgā glabājas Svētā Eifēnija pīšļi.
Jāuzmanās no jūras ežiem
40 minūšu brauciena attālumā no Rovinjas atrodas Pulas pilsēta. Tur tūristu uzmanību vispirms piesaista pasaulē sestais lielākais romiešu amfiteātris. No 23 000 vietu līdz mūsdienām palikušas tikai 5000. Amfiteātris ļaudīm kalpo joprojām. Tajā rīko koncertus un kinofestivālus.
Gunārs teic, ka Pula ir ievērojama ar saviem lieliskajiem Romas impērijas laikmeta pieminekļiem. Dažas celtnes veidotas jau 1. gadsimtā pirms mūsu ēras — Herkula vārti, Sergija Triumfa arka un Augusta templis. Senatnē Pula bija romiešu kolonija un saucās Pietas Julia. Pilsēta uzplauka 6. un 7. gadsimtā, bet kopš 1334. gada, kad nonāca Venēcijas valdījumā, sāka nīkuļot. 1856. gadā Pulai jaunu elpu piešķīra Austroungārija, ierīkojot šajā Istras pussalas pilsētā savu galveno jūras kara bāzi.
“Pēc pilsētas apskates iekārtojāmies hostelī, kas atrodas tikai 20 metrus no jūras, un ātri ieņēmām pludmali, lai nodotos sauļošanās un peldēšanās priekiem,” turpina Gunārs. “Ar ūdens brillēm Adrijas jūrā vērojama krāšņa zemūdens pasaule ar skaistām zivīm. Diemžēl Kasparam no mūsu grupas pēcpusdiena izrādījās sāpīga — viņš uzkāpa uz jūras eža. Ar Dagmāras palīdzību adatas tika izvilktas, un mūsu pašu ūdeņražpārskābe līdz rītam kāju bija sadziedējusi. Arī nākamajās peldvietās jūras ežus redzējām daudz, taču cietušo vairāk nebija. No jūras ežiem labi aizsargā peldčības.”
Aizdegas elektrības staba kabeļi
Gar Adrijas jūras skaisto, līkumaino krastu ved ceļš uz Zadaras pilsētu. Tur ir mūros ieskauta vecpilsēta ar marmorā klātām ieliņām, bodītēm, tirgu, baznīcām un seno romiešu celtņu drupām.
Pirms Zadaras smiltenieši apstājās Senjā. Pilsēta izvietojusies kalnu pakājē. Vietējie teic, ka aukstais ziemeļvējš šo vietu padarot par drēgnāko visā Adrijas reģionā. Tam latviešu tūristi vismaz savā viesošanās reizē nepiekrita. Senjā atrodas iespaidīga kvadrāta veidā 1553. gadā celta Nehajas pils. Jūras krastā ir piemineklis, kas ievērojams ar to, ka atrodas 5000 kilometru attālumā gan līdz Ziemeļpolam, gan līdz Dienvidpolam.
Ceļā uz akmeņaino un tuksnešaino Pagas salu smilteniešiem radās ārkārtas situācija. “Piebraucot pie viena no piekrastes tirdziņiem, mūsu šoferītis vēlējās autobusu piebraukt vēl tuvāk, taču manevrs beidzās ar transportlīdzekļa aizmugures atspiešanos pret elektrības stabu,” atceras Gunārs. “Iesprāga aizmugures stikls, un divās vietās aizdegās elektrības staba kabeļi. Šoferītis veikli nodzēsa liesmas ar ugunsdzēšamo aparātu. Ātri salecām autobusā un braucām projām. Vēlāk viss beidzās veiksmīgi. Policija mūs neaizturēja, turklāt, vairākas reizes pārlīmējot stiklu ar līmlenti, tas iztur līdz Latvijai, kaut gan vairākas reizes ceļā šķita — tūlīt tūlīt stikls sabirs.”
63 kilometrus garo Pagas salu ar sauszemi savieno tilts. Lielākā pilsēta, ko arī sauc Paga, atrodas vidusdaļā. Sala ir sausa un neauglīga, ar pieticīgu augu valsti, jo pāri baltajām klintīm pūš aukstie ziemeļu vēji. Tikai retumis vietējie audzē vīnogulājus un olīvkokus. Lai pasargātu apvidu no vēja un nožogotu fermeriem piederošus aitu ganāmpulkus, sakrauti akmens mūri. Gunārs skaidro, ka viduslaikos Pagas pilsētas labklājību veicināja sāls ieguve, bet mūsdienās lielu daļu ienākumu sala iegūst no tūristu apkalpošanas.
Paga ir slavena ar mežģīnēm. Ar tām rotā blūzes, gultas veļu, altāra pārklājus un galda sedziņas. Gards ir vietējo ražotais aitas siers.
Maltītē — arbūzi
un vīnogu kandža
Horvātijā Dalmācijas krastā atrodas skaistas pilsētas, kuras Gunārs pat atzīst par unikālām, — Šibenika, Splita, Trogira.
Šibenikā apskates vērta ir Sv. Jēkaba katedrāle. Tās būvē izmantotas speciāli apstrādātas lielas akmens plātnes, kas savienotas, neizmantojot javu. Arī katedrāles kupols būvēts tāpat. “Pēc 1991. gada apšaudes kupols bija stipri bojāts, un restauratoriem nācās krietni pūlēties, lai to atjaunotu sākotnējā izskatā,” zina stāstīt Gunārs. Katedrālē ir daudz statuju, ciļņu un skaists kristāmtrauks, kuru balsta trīs ķerubi.
Splitas pilsēta smilteniešus pārsteidz ar Romas imperatora Diokletiāna vareno pili, kas ir viens no lielākajiem un labāk saglabātajiem Romas perioda ēku kompleksiem. Mūsu ēras 300. gados celtā pils bija tipiska romiešu militārā nometne — 215 metru gara un 180 metru augsta. To ieskāva ļoti biezi mūri. Pilij bija četri vārti — Zelta (galvenā ieeja), Sudraba (tagad tiem blakus atrodas tirgus), Dzelzs un Misiņa, kas vērsti pret jūru (kalpotāju ieeja).
Trogiras pilsēta atrodas uz salas un ir viena no Dalmācijas piekrastes pērlēm — bagāta ar krāšņiem pieminekļiem. 1997. gadā senā pilsēta iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Pilsētas apskatei veltītās divas stundas smilteniešiem paiet ļoti ātri, līkumojot pa seno akmens celtņu ieskautajām ieliņām. Gunārs ievērojis, ka pilsētas namu fasādes bieži rotā kokā grieztas durvis, ģerbonis vai spraišļots logs.
Adrijas piekrastes pilsētās ir rosīga naktsdzīve. Zadaras vecpilsētā ap pusnakti gan vietējie, gan tūristi okupē visas daudzās kafejnīcas un restorānus. Citi pastaigājas pa tirdziņu vai naksnīgo vecpilsētu. Smiltenieši noskatījās ugunsdeju šovu, bet vēlāk naktsmājās nogaršoja vietējo dzērienu rakiju jeb vīnogu kandžu un ēda arbūzus. Mazākus par deviņiem kilogramiem tirgū atrast nevarot.
Atmiņās kavēsies gada ballē
Vēl viena Horvātijā pavadītā diena bija veltīta ceļojumam ar kuģīti pa Kornatu nacionālā parka piekrastes ūdeņiem. Parks atrodas Zadaras arhipelāga dienvidu daļā. Tajā ir 147 baltakmens salas. Gandrīz visas no tām ir neapdzīvotas, ar trūcīgu augu valsti.
Horvātijas ceļojuma noslēgumā smilteniešu maršruts veda uz skaisto Plitvices ezeru nacionālo parku. Parks no 1979. gada iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā. Tajā ir 16 ezeru un 92 ūdenskritumi, kurus var skatīt, pārvietojoties gar ezeru pa piekrastes takām vai gājēju laipām. Pa ezeriem tūristus vadā septiņas motorlaivas. Vienā var iesēsties 100 cilvēku.
“Mājupceļā braucot pa Horvātiju ziemeļu virzienā, redzējām 90. gadu kara atstātās pēdas — sagrautas mājas, ložu caururbtas sienas un Karlovacas pilsētā — arī kara tehniku. Varam būt laimīgi, ka mūsu atdalīšanās no PSRS notika mierīgāk nekā Horvātijas atdalīšanās no Dienvidslāvijas,” atzīst Gunārs.
Viņš teic lielu paldies ceļojuma dalībniekiem. “Arī gide un šoferīši atzina, ka grupa bijusi lieliska. Ja gadījās kāda nebūšana, tā netika uzsvērta. Uzaicinu visus ceļotājus oktobra nogalē uz tūrisma klubiņa gada balli, kurā varēs skatīt bildes un filmu par ceļojumu un atpūsties, dejojot jaukas mūzikas pavadījumā. Apspriedīsim arī nākamā gada ceļojumu.”
