Nezin no kurienes krīzes laikā Latvijā saradušies dzīvnieku aizstāvji. Bija taču skandāli, kad badā tika nomērdēti desmitiem zirgu un govju, tad šos aktīvistus tikpat kā nemanīja. Manuprāt, tieši tāds būtu dzīvnieku aizstāvju galvenais uzdevums – sekot, lai visi mājdzīvnieki tiktu labi kopti un baroti, lai netiktu pieļauta cietsirdīga izturēšanās. Bet gaļas ieguvei audzētie lopi jebkurā gadījumā tiek nogalināti, un kaušanas paņēmieniem otršķirīga loma. Bez nokaušanas lopiņu desā iedabūt nevar. Varam slaktēt šā vai tā, bez kāju tirināšanas tas nenotiek.Svarīgs gan ir kāds cits aspekts – lai pirms nokaušanas dzīvnieks neizjustu ilgstošu stresu, jo stresa situācija var ietekmēt gaļas kvalitāti. Savukārt priesteru veiktās lūgsnas pirms kaušanas derētu piekopt visu konfesiju pārstāvjiem.Urbanizācijas rezultātā vairumam cilvēku zūd saikne ar dzīvnieku uzturēšanu, reti kurš redzējis, kā tiek turēti mājlopi lielajos kompleksos. Uzskatu, ka sauklis – ēdīsim laimīgu vistu olas – ir simpātisks. Šur tur laukos šādas vistas vēl audzē. Bet dzīvnieku aizstāvji laikam nezina, kā laukos vistas tiek nokautas. Agrāk katrā sētā bija kāds vīrs, kurš kaujamo gaili iežmiedza starp ceļgaliem, ar vienu roku turēja galvu, ar otru pārgrieza rīkli. Un gailītis raustījās konvulsijās, kamēr notecēja asinis. Tagad šādu vīriešu palicis maz, dažā ģimenē vistas dzīvo, kamēr nomirst dabīgā nāvē. Vairumā gadījumu izeju atrod sievietes: liek vistu uz bluķa un ar cirvi nocērt galvu. Dažreiz vista pasprūk jau bez galvas, lido pāri pagalmam, izšļācot asinis.Daudz svarīgāka par dzīvnieku aizstāvēšanu būtu gādība par nelaimīgiem cilvēkiem, kādu krīzes laikā sevišķi daudz. Aizstāvēt vajag tos nedziedināmi slimos, kuri cieš neizturamas sāpes un no kuriem pašlaik atsakās veselības aprūpe. Aizstāvēt vajag tos bērnus, kuri aug deklasētu alkoholiķu ģimenēs netīrībā un faktiskā badā.Krīzes budžetu var papildināt ikviena komerciāla rosība, tajā skaitā eksporta iespēju radīšana mūsu zemniekiem un pārstrādes uzņēmumiem. Ražošana ir pamatu pamats visas tautas labklājībai, jo nesen piekoptā nekustamo īpašumu spekulācija radīja šīs krīzes smagumu.Saucieni pēc VadoņaŠā brīža emocionālo fonu rada partiju matu skaldīšana, strīdoties par nākamā gada budžeta aprisēm. Esam jau tik pamatīgi apcirpti, ka grūti kaut ko cērpamu vēl atrast. Tā sagadījies, ka aizvien lielāks skaits iedzīvotāju sāk atcerēties Kārli Ulmani kā autoritāra Vadoņa paraugu. Šī tēma aktuāla arī kaimiņzemēm, kur piemin Singapūras politiskā līdera kādreiz teikto: “Vispirms kārtība un likumība, pēc tam tikai brīvība.”Šeit gribu atgādināt, ka Ulmanis bija unikāla parādība Latvijas vēsturē un arī viņa laiks bija vienreizējs. Tie, kas grib mazināt Ulmaņa vadonības gadu nopelnus, apgalvo, ka tobrīd jau krīze pati bija beigusies. Bet kāpēc poļu un leišu viesstrādnieki toreiz meklēja darbu tieši Latvijā? Un der mazliet painteresēties, ko Ulmanis ir rosinājis darīt laikā, pirms krīze vēl nebija pilnā spēkā.Mēs dzīvojam citā laikā un citos apstākļos, mūsu politiskā elite nav izgājusi caur brīvības cīņu ugunīm. Ideja par tautas vēlētu prezidentu ir skaista, bet ideāls risinājums tā nav. Varam salīdzināt ar Lietuvu, kur tauta ievēlēja gan Gribauskaiti, gan Paksu. Latvijas vēlētāju noskaņojums rāda, ka mēs drīzāk ievēlētu kaut ko līdzvērtīgu Paksam.Bieži dzirdēts, ka krīze ir cilvēku galvās. Meklējam mesiju, ko vēlāk sist krustā.Kaut kas tomēr maināsDaudzas jo daudzas ģimenes šogad vairāk paļaujas uz savām aktivitātēm, mazāk gaidot Dieva dāvanas “no augšas”. Piemēram, rīdzinieki izmisīgi taujājot viens otram pēc tukšām stikla burkām, jo visi kaut ko konservē un pasterizē ziemai. Ir bagāta ābolu raža, bija daudz ogu gan dārzos, gan mežos, kam vien bija iespējams, tie izaudzēja gurķus, tomātus, kabačus, zirņus un pupas, nemaz nerunājot par kartupeļiem un kāpostiem. Kas prata, tie arī sasēņoja gana. Šī aktivitāte gan mazina apgrozījumu veikaliem, bet ne jau tirgotāji vien darīs bagātu valsti.Ar stipru aizkavēšanos domāšanas veidu sāk izmainīt arī augstākā ierēdniecība. Tie, kam alga bijusi pāri tūkstotim mēnesī, realitāti uztver ļoti savdabīgi, par to liecina Valsts kontroles atklājumi valsts pārvaldes iestādēs.Nāk prātā kāda darba meklētāja pieredzējumi pirms pusotra gada. Internetā atradis kādas ministrijas sludinājumu, ka tiek aicināts darbā uz vakanto amatvietu cilvēks, kam jāpilda materiāli atbildīgs darbs. Intervijas laikā ministrijas personāldaļas vadītājs saka: “Alga pie mums nav liela, bet toties ir iespējas pazagt.” Šaubos, vai šodien šāda saruna būtu iespējama. Tagad arī viens otrs no augstākajiem ierēdņiem gatavo ziemai konservu krājumus – gadījumam, ja pats zaudē darbu.
