Piektdien, 23. septembrī, atklājot izstādi “No vecmāmiņu pūra lādēm…”, Tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” vadītāja Liene Strazdiņa uzsvēra, cik vērtīgi ir mācīties latvisko no cilvēkiem, kuri kādreiz dzīvojuši un atstājuši fantastiku mantojumu savos rokdarbos. Apmeklētājiem izstāde būs apskatāma līdz 21. oktobrim.
Izstādē apskatāmi rokdarbi no smiltenietes Dzidras Jēkabsones, Lienes Reimanes un Lauras Reimanes vecmāmiņu pūra lādēm. “Paldies Laurai, kura pastāstīja, ka pie viņas ir nonākuši tik brīnišķīgi rokdarbi, un iedrošināja izstādes tapšanai. Zinām, ka jaunajiem gribas atbrīvot telpu sev un nereti visas vecās lietas tiek izmestas ārā, nemaz nepadomājot, cik patiesībā tās ir vērtīgas. Pateicoties Laurai, Lienei un Dzidrai, cilvēkiem Smiltenē ir iespēja atnākt uz studiju un mācīties, kā latvisko sajūtu, kompozīciju un krāsu izjūtu veidoja mūsu senči. Mums joprojām ir iespēja mācīties no saviem cilvēkiem, nevis apmeklējot muzejus un folkloras krātuves. Tā ir liela vērtība,” saka Tautas lietišķās mākslas studijas (TLMS) “Smiltene” vadītāja.
“Mana vecmāmiņa Velta Uldriķe (dzimusi Zvejniece) bija meldermeita. Kā jau turīgu saimnieku meitai, izšūšana bija goda jautājums, arī tas, cik lies būs pūrs uz precību laiku. Kad kopā ar savu vīramāti Lauru aizbraucām pakaļ vecāsmātes lietām, viss bija sagatavots izmešanai. Jaunajai paaudzei jau tā ir – paskatās uz linu, jā, skaists jau ir, bet reāla pielietojuma saimniecībā nav, tāpat ar skaistajiem galdautiņiem. Nav jau tik liela māja, kur to visu noglabāt. Apzinos, cik labi, ka toreiz līdzi bija Laura, kura teica, lai to nemetam ārā, bet paturam obligāti. Tagad skatoties izstādē visus šos darbus, aizdomājos, pa kuru laiku vecāmamma tajos laikos, kad nevarēja mierīgi apsēsties pie televizora un parunāties, to visu varēja izšūt. Apbrīnojami!” savas vecmāmiņas pūra lādes bagātību novērtē izstādes dalībniece Liene Reimane.
Liene atklāj, ka vecmāmiņa pūrā atstājusi arī savu talantu. “Arī es esmu rokdarbniece. Vecāmamma izšuva, bet man vairāk patīk šūšana un šad tad arī tamborēšana. Sāku ar bērnu rotaļlietām, bet tagad šuju apģērbu. Esmu gan arī izšuvusi pērļu vainadziņu un vesti,” teic meldermeitas Veltas mazmeita.
Otra izstādes dalībniece D. Jēkabsone plašākai sabiedrībai deva iespēju apskatīt savas vīramātes Tillas Antonijas Jēkabsones rokdarbus. “Vīramāte nodzīvojusi garu un grūtu mūžu. Spēlēja trompeti, dziedāja korī, jaunībā gribējusi pati savas klavieres, bet tēvs nebija ļāvis pirkt. Kad iegāju šajā ģimenē, viņa auda, pati krāsoja dzijas. Kad paņemu rokās viņas spilvenus, tad sajūtu vīramāti. Ne velti teicu, ka man bija labākā vīramāte pasaulē, viņa bija tik sirsnīga, gaiša un atdevīga, kā viņa priecājās par mazbērniem, par visām krāsām, ko saskatīja debesīs, par strazdu, kas ķirsī dzied. Kaut gan mūžs bija grūts un darbīgs, viņa vienmēr spēja visu paveikt un vēl priecāties. Visi viņas darbi, spilveni, segas, gultas pārklāji, lupatu deķīši, runāja un vēstīja par mieru un saticību, tas atspoguļojas kaut vai rakstos. Rokdarbi vīramātei bija dvēseles nepieciešamība,” izstādē apskatāmajam vērtību piešķir D. Jēkabsone.
TLMS “Smiltene” vadītāja stāsta, ka vairākas kundzes, uzzinot par izstādi, pieteikušās atnākt un nozīmēt atsevišķu darbu rakstu, lai saglabātu mūsu vēsturi.
