Tas bija 1956. gads, kad viss mūsu kurss devās uz pirmajām darba vietām, izklīstot pa visu Latviju. Bija tikai daži izņēmumi, kad par skolotājiem izglītotie jaunie cilvēki iemanījās strādāt citos darbos. Pēteris Mazais ar savu lēmumu mācīties par profesionālu čekistu īpaši nevienu nepārsteidza.
Pirmajos gados daudzi bijušie studiju biedri mēdza sarakstīties. No puišiem pa retam kādu vēstuli man atrakstīja pilnīgi visi, izņemot Romānu Pussaru, ar kuru biežāk bija iespējams satikties personīgi. Pēteris Mazais man no Mogiļevas rakstīja samērā bieži ‒ par šo un to. Par savas nākamās profesijas tēmu nerakstīja ne vārda. Vienā no vēstulēm Pēteris aprakstīja, cik dedzīgi viņi savā kolektīvā strīdoties par Dudinceva romānu “Ne no dienišķās maizes vien”. Cik zinu, par šo romānu milzu strīdi bijuši arī Maskavas literārajās aprindās, jo Dudincevs bija atkāpies no principa, ka visi pozitīvie varoņi ir komunisti, bet visi negatīvie ir ienaidnieki. Romāna publikāciju žurnālā atradu Valkas bibliotēkā. Biju sajūsmināts, savas domas izteicu vēstulē arī Pēterim, par ko pretī saņēmu pilnīgi pretēju novērtējumu. Romāns esot interesants, bet pēc būtības galīgi kaitīgs un ideoloģiski aplams. Tad pirmo reizi apjautu, ka ar šo cilvēku nekad vairs nespēšu būt cilvēciski atklāts.
Satikāmies pēc diviem gadiem. Sagadījās, ka vasaras vidū bijām Rīgā sabraukuši kāds pusducis kursabiedru, meitenēm bija jau Pētera VDK telefons, un tā pāris stundas mēs klaiņojām pa skvēriem. Pēteris daudz jokoja un smējās, bet man nedaudz derdzās viņa tieksme dažus aizdomīgus garāmgājējus tā īpaši aizdomīgi nopētīt. Pēteris arī man uzticēja sava darba telefonu, vēlāk vēstulītē atrakstīja savu jauniegūtā dzīvoklīša adresi.
Un drīz man arī ievajadzējās Pētera izpalīdzēšanu.
Šeit nepieciešama atkāpe. Biju nozīmēts par rajona Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolas direktoru skolai ar filiālēm pie otrās vidusskolas un Sedā. Pirmajā gadā nokomplektēt izdevās tikai izlaiduma klasi ar latviešu valodu. Starp gribētājiem mācīties bija divas meitenes, kuras nesen atgriezušās no staļiniskajām pāraudzināšanas iestādēm. Ja Gaidai Labsvīrai bija šādi tādi dokumenti, tad Elgai Kagainei bija tikai par kādreiz uzsāktajām mācībām devītajā klasē. Atļāvu cilvēkam apmeklēt stundas kā brīvklausītājai, lai eksāmenus par visu vidusskolas kursu kārtotu kaut kur neklātienē. Bet Elgas vēlme iegūt izglītību bija tik liela, ka faktiski kļuva par labāko audzēkni klasē, un kāda no skolotājām viņu bija ierakstījusi klases žurnālā. Vidusskolu Elga beidza gandrīz kā apaļa teicamniece.
Skolas izlaidumā sapratu, ka mana audzēkne manī samīlējusies. Nospriedu, ka tas aiz pateicības jūtām par izpalīdzēšanu, turklāt manas domas tolaik bija vērstas citā virzienā, bet izmantot izdevību, lai izklaidētos, nekad nav bijis manos dzīves principos.
Pa starpu vēl bija gadījums, kad man nācās rakstīt raksturojumu krievu valodā, lai Elgu Kagaini reabilitē. Tas izdevās. Elga studēja filoloģiju, ikreiz, kad iebrauca Valkā, centās uzmeklēt mani, protams, visādi pūloties mani savaldzināt. Un tad saņēmu izmisuša cilvēka vēstuli par to, ka viņai draud atskaitīšana, jo kāds ideoloģiskais plānprātiņš bija uzzinājis Elgas biogrāfiju. Mierinājuma vārdi nebūtu īsti vietā, tāpēc kārtējā komandējuma laikā Rīgā nopirku tolaik populārā skābā vīna pudeli un gāju apciemot Pēteri. Iemalkojām pa glāzei, un es uzmanīgi centos VDK virsnieku pārliecināt, cik aplam viņi darītu, ja sabojātu dzīvi topošai zinātniecei. Sākumā Pēteris niknojās, lai nemaisoties viņu darīšanās. Bet es neatlaidos un sāku skaidrot, ka savulaik notikušajā nav jāvaino pusaudzes skolnieces, ka faktiski vainīga ir tikai viņu skolotāja, kurai bērnu vecāki bija uzticējuši savas atvases.
Beigu beigās pārstājām strīdēties, Pēteris izvilka saliekamo gultiņu un piedāvāja man naktsmājas. Pagāja pāris nedēļas, nejauši saskrējāmies Vērmaņdārzā. Pēteris bija nevaļīgs, viņam paredzams “randiņš”, paguva tikai man iebakstīt ar pirkstu krūtīs un noteikt: “Vari droši precēt to savu Elgu.” Re, ko paguvis noskaidrot…
Elga Kagaine kļuva par Ērģemes izloksnes pētnieci, ieguva habilitētās zinātņu doktores grādu. Un palikām labi draugi.
Ar Pēteri šad tad satikāmies. Cik noprotu no Andra Grūtupa publikācijām, Pēteris Mazais ir piederējis tiem čekistiem, kam piestāv tēlot dusmīgu izmeklētāju. Būdams pēc dabas ļoti principiāls, viņš nereti iestājies arī pret nomenklatūras darbiniekiem. Izglītības ministrijā kādu laikposmu nebija īsti erudītu vadītāju, par lielu gudreli tad uzmetās ministra vietnieks Andersons. Pēteris asistējis kolēģijas sēdē, kur apsprieduši jautājumu, cik plaši skolu programmās pārstāvams dzejnieks Plūdons. Tad ministra vietnieks kā skaldīt noskaldījis: “Ko, Plūdonis? Ļoti cienījams cilvēks, Viļa Lāča vietnieks.”
Citreiz Pēteris partijas mājā uz kāpnēm dzirdējis sarunu. Kultūrizglītības nodaļas vadītāja Lapiņa uzrunājusi rakstnieku Žani Grīvu: “Biedri Folmani, vai nevarat mums dot savu novērtējumu lugas “Medūzas plosts” izrādei Drāmas teātrī?”
Kādreiz pastāstīju, ka Gaujienas internātskolā gadījās sastapt divus jaunus čekistiņus, kuri mūs ar direktoru Saliņu cienāja ar ārzemju cigaretēm. Esot ostā ceļotājiem konfiscējuši. Tobrīd sapratu, ka minētajiem pļāpām labi neklāsies.
Kad par VDK priekšnieku tika iecelts Boriss Pugo, jutu, ka Pēterim šis vīrs īsti nepatīk.
Epopeja ar Jaunsudrabiņu. Skaidrs, ka populārā rakstnieka pārcelšanos no Rietumvācijas uz Latviju mūsmāju ideologi sevišķi vēlējās veicināt, tā tik būtu skaļa propaganda. Šajā nolūkā uz tikšanos ar rakstnieku bijis nosūtīts kāds gados jauns aģents, kurš uzdevies par kaut kādu kultūras cilvēku. Jauneklis Jānim Jaunsudrabiņam solījis milzu labumus – četristabu dzīvokli, mašīnu, personālo pensiju un Nopelniem bagātā nosaukumu. Rakstnieks apvainojies, ka viņu grasās uzpirkt, tāpēc ilgi lolotais nodoms pajucis.
Ar gadiem satikties iznāca aizvien retāk. Zināju, ka Pēterim izjukusi laulība, ka abu bērnu audzināšanu sadalījuši. Kad jautāju, vai negrasās precēties atkārtoti, Pēteris sāka teatrāli smieties un piebilda, kāpēc gan viņiem ar dēlu vajadzīgas sievas, ja meitenes labākas. Sapratu, ka čekistam nav nemaz viegli sameklēt tādu sievu, kuras kandidatūra apmierinātu augstāko priekšniecību.
Astoņdesmitajos gados regulāri uz Jaungadu saņēmu apsveikuma kartītes, parasti ar parakstu Sv. Pēteris. Es sūtīju savus apsveikumus pretī. Un tad man atbildēja Pētera dēls, ka skumji, bet tēvs miris. No maniem studiju biedriem neviens neko nezina par tik agras nāves apstākļiem.
