Par šo cilvēku esmu jau rakstījis deviņdesmitajos gados, kad Ilgoņa Bērsona vadībā iznāca avīzīte “Rakstnieka Vārds”. Šad un tad tur mēdzu nodrukāt kādu feļetonu, jo tolaik vēl autoriem arī maksāja nelielus honorārus, un laikā, kad mana pensija bija 15 latu mēnesī, arī šāda iespēja nelikās peļama. Kārtējo reizi iesniedzu redaktoram nelielu informāciju par to, kā savulaik pastulbs čekists bija aizvainojis rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu, kurš rezultātā atteicās no sākotnējās ieceres par atgriešanos Dzimtenē. Par šādu sabiedrībai nezināmu faktu mani nejauši bija informējis studiju laika biedrs Pēteris Mazais, kurš tolaik bija VDK štata darbinieks. Liekas, Bērsonam šis fakts bija licies gana nozīmīgs, tāpēc jau tajā pat vakarā rakstu bija parādījis dramaturgam Paulam Putniņam. Ar slaveno piebaldzēnu nekādi draugi nebijām, mūsu attiecības varētu raksturot kā koleģiāli korektas. Pāris reizes tuvāk bijām tikušies Harija Gulbja dzīvoklī, kur parasti pēc garām sapulcēm mēdza sapulcēties vairāki rakstnieki. Biju pat nedaudz izbrīnīts, ka nākamajā vakarā pēc mana Rīgā brauciena piezvanīja Pauls Putniņš un aicināja, lai es par to savu studiju biedru čekistu uzrakstu plašāku rakstu. Tā arī izdarīju. Pats Pēteris tobrīd jau bija miris, liekas, īsti nepieredzējis Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Tā kā tagad mūsu sabiedrība mēģina sagremot informāciju, ko slēpj publiskotie čekas ziņotāju dokumenti, laikam būtu interesanti publicēt pilnā apmērā manas atmiņas par vīru, kurš bija viens no aktīvajiem vēstures veidotājiem.
Pirms kāda laika jau “Ziemeļlatvijai” uzrakstīju atmiņas par VDK aģentu darbošanos pirmajos pēckara gados, tostarp vidusskolās. Kad 1952. gada rudenī sāku studēt Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, ar čekas sūtītiem paspiegotājiem nācās saskarties jau pirmajos mēnešos. Vairākas reizes ievēroju, ka kārtējās lekcijas laikā auditorijā sēž kāds lieks jauneklis, kurš uz jautājumiem atbild, ka viņš tikko demobilizējies no armijas un turpmāk gribot studēt. Vienreiz gadījās, ka mans solabiedrs Vilnis kaut kur aizkavējās, tāpēc kārtējais svešinieks atsēdās man līdzās. Atceros, mēs tolaik centāmies apgūt lietuviešu valodas gramatiku, un es varēju palepoties ar īstu gramatikas grāmatu, ko biju izrakstījis pa pastu no Viļņas. Ar pasniedzēju mūsu kursa meitenēm bija izraisījies neliels konflikts, es domāju, ka čekistu varēja interesēt minētais lietuvietis kā personība. Viss sākās ar to, ka pasniedzējs iepriekšējā nodarbībā bija minējis piemēru no tautas folkloras ‒ “Ilgas plaukas, trumpas protas” (Gari mati, īss padoms). Dažas aktīvākās meitenes to uzskatīja par sieviešu dzimuma pazemojošu teicienu, tāpēc sūdzējušās, liekas, pašam institūta direktoram Zaķim. Nevaru apgalvot, bet runāja, ka kaut kur direktora tuvumā slepus uzturoties arī kāds VDK štata darbinieks. Iespējams, ka mūsu lietuvieša vadīto nodarbību kādam bija licies nepieciešami pārbaudīt. Bet minēto okšķerētāju es atceros arī tāpēc, ka viņš izrādīja interesi par manu leišu valodas gramatikas grāmatu. Lūdza, lai es viņam iedodot “līdz rītdienai”. Naivumā iedevu arī, tikai rītdiena tā arī nepienāca.
Tā tas gadījās tikai pirmajā kursā. Sākot ar otro kursu, mūsu grupai pievienojās divi studenti no likvidējamās Vēstures fakultātes. Kādam bija licies pareizāk vēsturniekus pievienot Universitātei, kur strādāja ideoloģiski rūdītāki pasniedzēji, bet Lidija un Pēteris pārkvalificējās par literātiem un pievienojās mums. Likās dīvaini, ka jau tolaik abi bija kompartijas biedri. Par Lidijas saistību ar čekistiem neņemos spriest, vēlāk dzīvē viņa strādāja par direktori visai populārā vidusskolā. Par Pēteri Mazo gan skaidrs, ka viņš mūsu kolektīvā tika īpaši iepludināts, lai čekai būtu iespējams sekot studentu dzīvei.
Mūsu kursā bija tikai seši zēni, tāpēc bijām labi pamanāmi visas fakultātes mērogā. Turklāt gandrīz visi dzīvojām kopmītnē. Es mitinājos ar Vilni un Eduardu vienā istabiņā, bet gaiteņa otrā galā vēl mazākā būcenītī mita Pēteris ar Latgales zēnu Voldemāru, vēlāko Stiklu palīgskolas direktoru. Vakaros Pēteris visai bieži nāca pie mums pasērst un kaut ko papļāpāt. Viņš bija tas, kurš mūs informēja arī par institūta partijas sapulcēs runāto. Nāk prātā gadījums, kad laikam Centrālkomitejas uzdevumā uz sapulci bija ieradies toreizējais izglītības ministrs Vilis Samsons, lai nosodītu kādu mūsu profesora Ernesta Karpovica rakstu, kurā slavēta Zviedrijas pieredze lauksaimniecībā. Mūsu profesors mēdza lekcijās atļauties diezgan daudz, bet šajā gadījumā ministram Samsonam bija atbildējis: “Piena puikas mani nemācīs.” Samsons, cik vēlāk pats pārliecinājos, nebija atriebīgs, viņš tikai ar pārāk lielu cītību pildīja Centrālkomitejas norādījumus.
Pienāca reize, kad Pēteris īpaši man pāris stundas stāstīja par Lavrentija Berijas likteni, jo par šo tēmu detalizētāk bija informēti tikai partijas biedri. Iespējams, ka Pēteris tādā veidā pūlējās pārbaudīt manu politisko lojalitāti. Kursā savā ziņā biju brīvdomātājs, kurš ar ironiskām piezīmēm atgriež īstenībā pārāk jūsmīgās meitenes, vismaz Inta Alekse man to vēlāk apliecināja. Bet mācību nodarbībās mums ar Voldemāru bija īpaša taktika. Mēs reti kad marksisma semināros bijām izlasījuši obligātos darbus, bet mēs tikām uzlūkoti par varen gudriem. Tas notika tā, ka mēs pieteicāmies papildināt citus runātājus. Bija gadījumi, kad meitenes īpaši mūs lūdza, lai pārņemam iniciatīvu, un tad mēs abi sākām strīdēties savā starpā, un pasniedzēja jutās laimīga, ka izraisījusi tādu studentu aktivitāti. Un mums īpašus referātus gatavot nelika.
Tāpat Pēteris mani sīkāk informēja par spriesto saistībā ar Hruščova ienaidnieku atmaskošanām, Molotovs, Maļenkovs, Kaganovičs un viņiem pieslējies Vorošilovs… Interesanta publika.
Sadzīviski Pēterim patika meitenes, ar tām viņš tērzēja mīļi un cieņpilni. Ar citu kursu puišiem gan viņam radās konflikti, jo mēdza izmest aizvainojošas piezīmes. Kopmītnēs daži puiši viņam savdabīgi atriebās, jo slepus zem Pētera metāla gultiņas bija piesējuši dažas siļķu galvas, kādas tolaik tirgoja no smirdīga sālījuma mucām.
Pēdējā kursa laikā piecām mūsu meitenēm draudēja atskaitīšana no institūta, jo bija pieķertas prakses laikā iemalkojam vīnu kopā ar dažiem vidusskolas audzēkņiem. Vienojāmies, ka visas piecas izglābt nevarēsim, tāpēc sapulcē es ar runas palīdzību centos pierādīt, ka trīs no viņām nekādi nav līdzvainīgas. Pēteris nerunāja, bet visu pierakstīja, otrā dienā aizgāja pie direktora un visu nokārtoja. No manas puses tāds pastulbi naivs gājiens, bet tāda domāšana atbilda manam vecumam.
Sadales komisija Pēteri nozīmēja par lauku skoliņas direktoru. Bet Pēteris aizbrauca uz Mogiļevu mācīties VDK skolā.
