Dace Ozoliņa nupat nosvinēja apaļu dzīves jubileju. Viņa visu mūžu ir nostrādājusi par audzinātāju bērnudārzā un joprojām tur ir bijušo kolēģu gaidīta.
Dace Ozoliņa nupat nosvinēja apaļu dzīves jubileju. Viņa visu mūžu ir nostrādājusi par audzinātāju bērnudārzā un joprojām tur ir bijušo kolēģu gaidīta. Savstarpējā cieņa un mīlestība ir abpusēja, jo sirmā pensionāre nozīmīgās dienās allaž tiek apsveikta.
“Strādājot bērnudārzā, mums bija tradīcija sveikt izlaiduma grupas bērnus. Vienreiz patiešām nezināju, ko interesantu izdomāt, un pārģērbos par Karlsonu. Man tas šķita aizraujoši, un, kā vēlāk sapratu, arī bērni par šo ideju bija sajūsmā. Pirmā reize vienmēr visās dzīves jomās ir pirmā, pēc tam jau viss pamazām apaug ar rutīnas tīmekli,” stāsta sirmā kundze un rāda fotogrāfijas, kurās viņa rūtainā žaketē sēž jumta korē. Nedaudz taisnodamās, D. Ozoliņa piebilst, ka citādi šo pasaku tēlu nespēj iedomāties, — ja Karlsons, tad noteikti uz jumta.
Vismīļākie vienmēr bijuši vismazākie
Pēc daudzkārtējas Karlsona lomas tēlošanas viņa dažādos bērnudārza un arī skolas sarīkojumos ir iedzīvojusies žurkas, zaķa, kaķa, peles un citu dzīvnieku ādā. Karlsons tomēr esot vismīļākais.
D. Ozoliņa par audzinātāju jaunatvērtajā bērnudārza grupā sāka strādāt 1961. gadā. Un tā visu mūžu kopā ar divus un trīs gadus veciem bērniem. “Šā vecuma bērni man vienmēr ir bijuši vistuvākie un mīļākie. Ar viņiem ir vispatīkamāk. Tiesa, mūsdienu prasībām atbilstošas izglītības man nebija. Šodien es bērnudārzā vairs nevarētu strādāt, tomēr uzskatu, ka akadēmiskā izglītība un augstskolas diploms darbā ar bērniem nevar būt noteicošais. Ilgstoša pieredze, analīzei pakļauta prakse, sirdsbalss un patiesa bērnu mīlestība ir vairāk vērta par diplomu cilvēkam, kuram nav nedz dzīves pieredzes, nedz vēlmes iedziļināties katra mazuļa uztveres īpatnībās. Var jau būt, ka izglītībai ir izšķiroša nozīme, taču tās gudrās grāmatas nespēj dot atbildes uz dažādiem praktiskās saskarsmes jautājumiem,” spriež pieredzes bagātā audzinātāja. Viņa uzskata, ka ar mazo cilvēciņu nevar darboties tikai pēc grāmatas un tāda vai citāda uzskata priekšrakstiem. Nav divu vienādu bērnu, tāpēc audzinātājai jāprot atrast veidus, lai viņa taptu pieņemta un saprasta. D. Ozoliņa atzīst, ka viņai ir bijušas grūtības saprasties ar dažiem bērniem, taču nekad, ka tas būtu bezcerīgi. “Nav viegli atrast to smalko taciņu uz katra bērna sirdi, turklāt nevienam nedrīkst uzbāzties. Bija kāds puisis Andrejs, kurš neparko nevēlējās zīmēt. Pārējie zīmē, bet viņš ne. Vienmēr viņam noliku priekšā baltu papīra lapu un zīmuļus, bet puisis sākotnēji tam nepievērsa uzmanību. Nepagāja nemaz ilgs laiks, līdz arī viņš sāka zīmēt. Diezin vai būtu pareizāk, ja viņam liktu izpildīt darbu ar drakoniskākām metodēm, jo tādos gadījumos bērnam parasti izveidojas iekšēja pretestība pret veicamo uzdevumu,” stāsta audzinātāja.
Audzinātājas mazuļus neiztaujā
Pedagoģe smaidot atceras, ka dažreiz ar bērniem ir runājusi gandrīz nesakarīgas lietas, bet mazuļi cenšas ieklausīties un tās saprast. Tādējādi viņi aizmirst savus ģimenes uzstādījumus un ir pieejami atklātai sarunai un radošiem uzdevumiem. “Labi atceros mazo Jāni Kaģi. Reiz viņš sacīja: “Mana mamma un tētis strādā, kāpēc tu nestrādā?”,”smaida audzinātāja. Vecāku vidū ir iesakņojies uzskats, ka bērnudārza audzinātājas iztaujā mazuļus par notiekošo ģimenē. Tas pats mazais Jānis, vēl nepaspējis pārkāpt grupiņas slieksni, aizgūtnēm vēlējies izstāstīt, ko viņš iepriekšējā dienā vai brīvdienās darījis un kas ar viņu noticis. D. Ozoliņa uzskata, ka divi un trīs gadi ir jaukākais un interesantākais bērnu vecums. Viņa atzīst, ka ar lielākiem bērniem neprastu strādāt, jo sirsnīgums pāraug citās īpašībās — viņi kļūst špicbuki un agresīvāki. Protams, visi bērni ir jauki. “Mana kaimiņiene Māra Čukste prot strādāt tieši ar šāda vecuma bērniem, un viņai tas lieliski izdodas. Es tā nepratu,” atzīst D. Ozoliņa.
Labākā atpūta tikai “Mežābelē”
Pašlaik lielāko prieku pensionārei sagādā dziedāšana Jērcēnu pagasta folkloras kopā “Mežābele”. “Esmu tur katru pirmdienu, un man prieks, ka šajā Irēnas Garais vadītajā kolektīvā ir ļoti jauki cilvēki. Man patiešām patīk vietējā dzejnieka un komponista Ērika Upīša daiļrade. Tas ir skaisti. Nevar būt labākas relaksācijas par piedalīšanos “Mežābelē”,” nešaubās D. Ozoliņa.
Pensionāre paspēj aprūpēt savu lauku dārziņu. Iecienīta nodarbe pašlaik ir sēņošana un ogošana. Man nebija iespēju sazināties ar D. Ozoliņu telefoniski, lai norunātu intervijas laiku. Kad rīta pusē ierados pie bijušās audzinātājas, virtuvē darbi ritēja pilnā sparā — vienā katlā uz plīts vārījās tikko tuvējā mežā salasītas sēnes, turpat blakus — liels katls ar ūdeni veļas mazgāšanai. “Esmu cīrulītis. Rīta stunda — zelta stunda, kā vēsta veca patiesība. Visu, ko daru, cenšos izdarīt no rīta. Vakarā man nāk miegs un neko nopietnu padarīt nespēju,” atzīst pedagoģe. Jautāta par politiskām norisēm, D. Ozoliņa atzīst, ka viņu tās vairs neinteresē. Pensionāre labprāt lasa grāmatas, vismīļākā esot bērnu literatūra. Bojeviki un fantastika — noteikti ne. Viņa labprāt arī ada, tomēr pirkstu veiklība ir zudusi un šī nodarbe vairs nav tik nozīmīga, kā gribētos.
Sirmā kundze atzīst, ka nekad nav bijusi mājās sēdētāja. Visu mūžu ir gan dziedāts, gan dejots. Iekļūšanu “Mežābelē” viņa uzskata par īpašu veiksmi. Šogad būts starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”, nupat kolektīvs piedalījās “Baltijas ceļa” atceres pasākumā Rūjienas pusē. Patīkamas atmiņas saistās ar uzstāšanos Ates dzirnavās. Pavisam drīz paredzēts koncerts Valkas pansionātā, bet 10. oktobrī jāsvin Mārtiņdiena. D. Ozoliņai patīk aktīvs dzīvesveids, allaž kaut kur aizbraukt un ieraudzīt kaut ko jaunu.
