Viens no šobrīd aktuālākajiem tematiem Valkas reģionā ir aicinājums parakstīties par aizliegumu pārvietoties pa aizsalušām ūdenstilpēm ar jebkāda veida mehānisko transportlīdzekli.
Uz sarunu par šo jautājumu aicināju idejas iniciatori Keitiju Dzalbu, kura ir dzimusi valcēniete, un pēc mācībām Rīgā atgriezusies Valkā un šeit diendienā dzīvo teju divus gadus.
Jāpiemin, ka iepriekšējā laikraksta numurā (18. janvārī) par šo tēmu tika publicēts raksts “Aicina parakstīties par aizliegumu braukāt pa aizsalušām ūdenstilpēm”, kurā tika atspoguļoti vairāki, atšķirīgi viedokļi.
– Daudzos komentāros izskan viedoklis, tiek izteikta neizpratne par to, kāpēc tieši tagad šī tēma tiek aktualizēta, jo vienmēr taču tā ir bijis – ir braukts pa Zāģezera ledu, un vienas ielūzušas automašīnas dēļ tagad tāds tracis.
– Cilvēkiem ir jāsaprot, ka runa nav par šo konkrēto gadījumu, bet gan par to, ka sabiedrība kļūst aizvien izglītotāka, visapkārt tiek runāts par videi draudzīgu dzīvesveidu, tiek stāstīts par rūpniecības kaitīgo ietekmi uz vidi, kā arī izstrādāti dažādi projekti, piemēram, CO2 izmešu samazināšanai. Respektīvi, apziņa, ka piesārņojums būs, pastāv, bet visā pasaulē tiek ļoti aktīvi domāts, kā to maksimāli samazināt. Vai tāpēc, ka tā vienmēr ir bijis un piesārņojums turpināsies, vajag piesārņot vēl vairāk, nedomājot, nevis rīkoties pareizi un sākt kaut ar mazumiņu – savām mājām, savu sētu? Manas mājas ir Valka, un man rūp, kas notiek apkārt. Zāģezeru es izmantoju peldēšanai no aprīļa līdz septembra vidum, ikdienā no Zāģavota tiek ņemts ūdens dzeršanai un mēs teju katru dienu ejam uz ezeru pastaigāties. Man tas liekas tikai loģiski, ka ir svarīga un rūp vide, kurā dzīvojam.
– Tātad aicinājums parakstīties bija tikai loģisks solis, lai sakārtotu savu dzīvesvietu?
– Tieši tā! Uzskatu, ka vajag sākt ar mazumiņu, un šis aicinājums nav protests vai pārmetums Valkas novada pašvaldībai vai Ventam Armandam Krauklim personiski. Tas ir demokrātisks veids, kā aktualizēt kādu jautājumu, problēmu, liekot par to runāt un rīkoties. Nedomāju, ka mans personisks zvans novada domes priekšsēdētājam vai jebkuram citam ierēdnim būtu šo jautājumu atrisinājis. Šī nav agresīva protesta akcija pret domi, šis ir aicinājums – cilvēki ir informēti, kur iespējams parakstīties, un ikviens, kurš atbalsta šo ideju, to var izdarīt. Turklāt apzinos, ka ne visi grib un ir spējīgi uzrakstīt iesniegumu vai kopumā sadūšoties un sākt runāt par kādu problēmu publiski.
– Vai pirms šī aicinājuma sagatavošanas veici izpēti, ka šāda aizlieguma braukt pa aizsalušām ūdenstilpēm Valkas novada domes saistošajos noteikumos nav?
– Jā, kādu laiku pirms šī negadījuma kāda cita situācija man lika painteresēties un izskatīt šos noteikumus. Zvanīju arī bijušajai pašvaldības policijas darbiniecei Katrīnai Paukšēnai (tagad strādā Valsts policijas Valkas iecirknī), viņa apstiprināja, ka šāda aizlieguma nav. Ja nav aizlieguma, tātad to darīt drīkst. Protams, pārskatīju arī citu pašvaldību saistošos noteikumus – lielākajā daļā ir iekļauts noteikums, ka braukt pa aizsalušām ūdenstilpēm ir aizliegts ar jebkāda veida mehānisko transportlīdzekli, izņemot gadījumus, ja tas nepieciešams saimnieciskās darbības vai glābšanas darbu veikšanai.
– Sabiedrībā ir izskanējis arī viedoklis, ka šī vieta ir laba platforma, kur autovadītājiem mācīties braukt ekstrēmos apstākļos, un ka labāk, lai pārbauda savas prasmes uz ledus, nevis uz ielām.
– Visdrīzāk, ka lielākā daļa no tiem, kuri “gāzē” pa ledu, to darīs arī uz ielām, stāvlaukumos un citur. Tas nav kā paēst un tad kādu brīdi negribas. Un kāpēc tam jāizmanto vienīgais pilsētas ezers? Kāpēc tie, kuri vēlas organizēt šāda veida pasākumus, neizveido tam attiecīgas trases vai nepielāgo jau esošas trases? Baudīt ziemas priekus un veidot sadraudzību var citādāk. Nevienam nav jācieš izklaides dēļ.
Beigās viss paliek pašvaldības ziņā – vai viņi grib izdabāt “visai sabiedrībai” vai domāt ilgtermiņā, apelējot pie veselā saprāta. Domāju, ka aizlieguma braukt pa aizsalušām ūdenstilpēm Valkas novadā iekļaušana saistošajos noteikumos kalpos kā viela pārdomām, vai vide, kurā mēs dzīvojam, ir droša mums, mūsu bērniem, mazbērniem un visām nākamajām paaudzēm.
