Man sniega nevajag, ja nesnieg tas, bet vēju gan, kas, priedes glāstot, pūš.
Man sniega nevajag, ja nesnieg tas,
bet vēju gan, kas, priedes glāstot, pūš.
Un vēl man vajag baltas sajūtas
par to, ka vēl pēc manis būs kāds mūžs.
Lai zinātu, ka acis laimīgas
būs manam bērnam, kad tas redzēs,
kā pāri jūrai saule nolaižas
un svinīgi aiz muguras šalc viņa mežs.
Un ja ne mežs, tad vismaz bērzu birzs,
kas sudrabu uz mājupceļa kaisīs.
Un ļoti kvēli, lai prot runāt sirds,
Kad viņam kāds par baltu sniegu prasīs.
***
“Es Tevī esmu ietinies kā siltā segā,”
Tu saki man, un paliek ļoti labi.
Un vēl ir labi, ka mēs netikāmies agrāk,
tad diezin vai šo ceļu ietu abi
un arī šajā kalnā nerāptos,
un es pie Tavas rokas neturētos,
un man pat runāt varbūt negribētos,
jo Tu jau nebūtu man tas, kas tagad.
Un tāpēc brīdis šis, kurā Tu saki,
ka esi manī ietinies kā siltā segā, –
tik ļoti patiess ir un mani mierinošs,
ka nav nekā, ko vēlētos vēl vairāk.
…Varbūt vien kādu tasi siltas tējas.
Un vēl, lai nepamostos es,
ja izrādītos, ka tas bijis tikai sapnis.
