Projekta dalībnieki atklāj paradoksu – problēmas ir tik ļoti samilzušas, ka nav iespējams ķerties pie to risināšanas. Lielākā daļa laika jāpatērē to apzināšanai.
Projekta dalībnieki atklāj paradoksu – problēmas ir tik ļoti samilzušas, ka nav iespējams ķerties pie to risināšanas. Lielākā daļa laika jāpatērē to apzināšanai.
“Manam bērnam nav iespējas apmeklēt bērnudārzu, jo viņš ir ļoti alerģisks. Viņam vajadzīgs speciāls uzturs, ādas kopšana un noteiktos laikos jāiedod zāles.” “Man nav kur bērnu atstāt, lai pati varētu strādāt. Nevaru pilnvērtīgi nodoties darbam, ja visu laiku jādomā, ka bērns ir atstāts bez uzraudzības. Nevēlos viņu ievietot speciālajā skolā.” “Cilvēku veido vide. Jo veselāka būs vide, jo veselāks būs cilvēks. Neatzīstu speciālās skolas, jo tur ir par daudz bēdu. Ļoti labi slimais bērns var mācīties no veselā, un arī veselais var iemācīties saprast un palīdzēt slimajam.” “Mani satrauc sociālais darbs Smiltenē. Ja darbinieki neredz, ka cilvēks jau ir pie miršanas. Pati tam esmu gājusi cauri. Par to varu runāt, runāt un runāt.” “Esmu otrās grupas invalīde, audzinu desmit gadu vecu meitiņu invalīdi, arī vīrabrālis ir invalīds, kas jākopj. Tas ir grūti. Dzīvoju Palsmanes pagastā, un ar savām problēmām esmu viena. Gribu, lai mans bērns aug veselīgākā vidē, lai viņš varētu mācīties parastā skolā.”
Tās ir tikai dažas no problēmām, ar kurām jāsaskaras mātēm, kuras audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. Tās ir sāpes, kuras sievietes akcentē, vaicātas, kas viņas pašreizējā brīdi uztrauc visvairāk un kādu palīdzību viņas vēlas saņemt no apkārtējās sabiedrības.
Šonedēļ Blomes pagastā norisinās trīs dienu seminārs, kas pulcē desmit Valkas rajona māmiņas, kuras audzina bērnus invalīdus. “Šis projekts bija plānots, lai palīdzētu māmiņām atgriezties darba tirgū. Tomēr esmu pamanījusi, piedalīdamās jau trešajā pasākumā, ka par to vēl nav iespējams runāt, tāpēc ka ir tik daudz problēmu, kas jāapzina,” secina invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” (Apeirons) vides un informācijas centra ” VAR” vadītāja Ņina Menģele. Viņa akcentē, ka ir jāmudina veidot atbalsta grupas un jācenšas strādāt ar jau esošiem resursiem. Ja pieprasīsim visām māmiņām, kuru bērni ir invalīdi, 500 latu pensiju, neviens to nedos. Tomēr, ja šīm māmiņām būs zināšanas un nepieciešamā informācija, tad viņas pie savām pašvaldībām jau varēs doties ar konkrētiem un reāliem priekšlikumiem. Kā vienu no interesantiem ieteikumiem Ņ. Menģele min Vācijas pieredzi, kur vecāki ar pašvaldības atbalstu veido dienas centrus. Apvienojas vairākas ģimenes, kas savus rūpju bērnus pieskata pārmaiņus. Tā sieviete var iegūt apziņu, ka viņa nav viena ar savām problēmām, bet blakām ir cilvēki, kuri jūtas līdzīgi un saprot viens otru.
“Māmiņa var pašrealizēties. Viņa nedrīkst būt kā ķīlnieks, bet viņai ir jādzīvo arī sava dzīve. Pašlaik bērnu invalīdu māmiņas atdod visu savu dzīvi tikai bērnam, bet ir jārod iespēja, lai bērns varētu attīstīties un vēlāk dzīvot patstāvīgi,” paskaidro Ņ. Menģele.
“Ar šo trīs dienu tikšanos ir sācies kārtējais Eiropas Sociālā fonda atbalstīts projekts, kuru īstenojam kopā ar Apeironu. Sākam aktualizēt šīs problēmas Valkas rajonā. Ja iepriekš pievērsāmies pieaugušiem cilvēkiem ar invaliditāti un viņu darba iespējām, tad šis projekts ir vērsts uz ģimenēm, kuru bērniņi ir invalīdi,” paskaidro biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola. Projekta rezultātā veidosies atbalsta grupa, kas tiksies divas reizes mēnesī. Pasākuma noslēgums būs nākamā gada marta nogalē. Plānots aktivizēt sadarbību ar pašvaldībām, lai tās labāk izprastu māmiņu problēmas un palīdzētu tās risināt.
