Valkas novadpētniecības muzeja izstāžu zālē no 7. līdz 29. novembrim skatāma tekstilmākslinieču Ineses Birstiņas, Vitas Plūmes un Ineses Jakobi darbu izstāde “Noaustie stāsti”.
Visas trīs mākslinieces ir augsta līmeņa profesionāles, tāpēc muzejā iekārtotā ekspozīcija sagādās patīkamus mirkļus ikvienam mākslas draugam.
Atrod cimdus ar raksturiemInese Birstiņa un Vita Plūme ir Kanādā dzīvojošas tekstilmākslinieces, kuras radošā darba gaitas saveda kopā ar Madonā strādājošo Inese Jakobi. Viņa ar V. Plūmi satikās Jūrmalā Dzintaru radošajā namā tekstilmākslinieku simpozijos vēl 80. gadu beigās. Pazīšanās ar nelieliem pārtraukumiem turpinājās gan kopīgajās Pasaules latviešu kopizstādēs Rīgā, gan V. Plūmes personālizstādēs Aizkrauklē un divas reizes Madonā. Abu darbi jau pāris gadu ceļo pa Latvijas izstāžu zālēm. Tagad šim duetam pievienojusies arī Inese Birstiņa. 90. gadu otrajā pusē viņa sāka fotografēt uz ielas nokritušus, pazaudētus cimdus. Katram no tiem ir savs raksturs un nojaušams stāsts par to nēsātāju. Tiesa, ekspozīcijā Valkā ir tikai cimdu fotogrāfijas, nevis meistares tekstīlijas, kuras viņa gatavoja līdz 90. gadu sākumam. Tekstīliju transportēšana uz Latviju izmaksātu pārlieku dārgi.“Tā kā Vitas Plūmes darbi pēc izstādes palika Latvijā, tiem ir jāceļo. Pamazām radās doma, ka Vitas darbiem var likt klāt citus. Mēs dzīvojam katra savā krastā, taču mums ir kopējs laiks. Kā dzīvām būtnēm un sievietēm daudzviet izjūtas ir līdzīgas,” atzīst I. Jakobi. I. Birstiņas cimdu fotogrāfijas tika lūgtas atsūtīt, lai papildinātu cimdu izstādi Madonā.Katram darbam savs stāstsTekstilmāksliniece Vita Plūme pēdējo gadu darbos lieto tekstilu, lai pētītu kultūras identitātes jautājumus un skaidrotu savu kā otrās pakāpes kanādietes – latvietes pieredzi. Viņa kombinē tēlus, simbolus, audumu rakstus un tekstus no ģimenes vēstures un savu latvisko kultūras pamatu, lai uzdotu jautājumus par pārvietošanu, kultūras dualitāti, izkaisīšanos un zaudējumiem. Savos darbos viņa runā par nestabilitāti, transformāciju un atmiņas izdzēšanu.Ļoti runājošs ir, piemēram, viņas tēva portrets. Tā ir kā bezpavalstnieka pase, kurā fiksēts augums, acu krāsa, īpašās pazīmes – 10 centimetrus gara rēta uz vēdera. Vitas tēvs dienēja leģionā, nokļuva gūstā un Zviedrijā bija starp tiem, kurus bija paredzēts izdot Krievijai. Apzinoties, kas viņu gaida, vīrietis sevi sadūra un bija tik sliktā stāvoklī, ka apsargi viņam atļāva nomirt turpat. Karavīrs izdzīvoja un dzīvi turpināja svešumā. Interesanti, ka šo stāstu tēvs meitai izstāstīja tikai neilgi pirms nāves. Arī Rietumu pasaulē vecāki, sargājot savus bērnus, nestāstīja, kas ar viņiem noticis. Katrs Vitas darbs ir balstīts uz kādu stāstu un notikumiem viņas dzīvē.
Nedaudz vajā logu tēmaIzstāde Valkā ir otrā reize, kad kopā salikti visu trīs mākslinieču darbi. Pirmais izmēģinājums bija Rēzeknē. I. Jakobi Valkā rāda darbus aplikāciju tehnikā. “Tie ir mani logi. Lielāki un mazāki. Doma par logiem mani nedaudz vajā, tāpēc mēdzu pie tiem atgriezties. Kas ir logs? Vai tas ir tilts starp iekštelpu, personīgo telpu un ārpasauli, vai robeža starp tām? Kādēļ dažreiz tas ir tilts, bet dažreiz – robeža? Kādi logi atdala no ārpasaules, kādi vieno ar to? Kurus logus atvērt, kurus ne? Varbūt meklēt atbildes cilvēces pieredzē, dažādos laikos?” teic I. Jakobi. Viņa piebilst, ka “Noaustie stāsti” kļuvuši par visnotaļ nopietnu izstādi. I. Jakobi ir dzimusi Rīgā, strādājusi Madonas mākslas skolā, bet tagad ir mākslas izstāžu organizatore Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Viņa ir ļoti aktīva izstāžu dalībniece Latvijā un ārzemēs.
