Viņam klājas labi. Tā nesen pēkšņi teica jauns vīrietis, ienācis redakcijas birojā, lai ievietotu avīzē sludinājumu. Viņš — tas ir vēl nesen pa Launkalni klejojošs, saimnieka pamests suns.
Viņam klājas labi. Tā nesen pēkšņi teica jauns vīrietis, ienācis redakcijas birojā, lai ievietotu avīzē sludinājumu.
Viņš — tas ir vēl nesen pa Launkalni klejojošs, saimnieka pamests suns. Pēc pāris rakstiem “Ziemeļlatvijā” par bezpajumtnieku iežēlojās kāda Grundzāles pagastā dzīvojoša sieviete un paņēma pie sevis. Nu, lūk, un tagad viņam klājoties labi. Cerams.
Pēdējā laikā te es, te mana kolēģe bieži rakstām par suņiem. Diemžēl tie nav iepriecinoši raksti par saimnieku koptiem, labi barotiem un lutinātiem mīluļiem. Viens suns nežēlīgi nodurts. Vairāki suņi aizvesti svešā vietā un pamesti likteņa ziņā. Divi suņi nepieskatīti izauguši par huligāniem un nokoduši citu mājputnus.
Kādi tur suņi! Labāk paskatieties, kā bērniem nelabvēlīgās ģimenēs tepat, Latvijā, klājas — nepaēdušiem, nepieskatītiem! Ar pamatotām tiesībām tā var iebilst ikviens. Dzīvojam sabiedrībā, kur vienā ģimenē par mājdzīvnieku rūpējas tāpat kā par mīļu bērnu, bet citā māte pamet mazu meitiņu vienu ieslēgtu dzīvoklī uz vairākām dienām, un mazā nomirst no bada.
Taču es tomēr vēl nedaudz — par suņiem. Maziņš, iebiedēts, uz trim kājām lecošs suņuks Smiltenes centrā. “Nu, lūdzu, paņemam viņu, redzi, viņam nav saimnieka,” aicina meita. “Nē,” atsaku. “Tu jau tikai tēlo, ka tev suņu ir žēl, bet pati nepalīdzi,” skan atbilde.
Mana atbilde ir tā, ka otram var palīdzēt tikai tas, kurš to spēj. 11 gadus mūsu ģimenē dzīvoja burvīga vācu aitu sunīte. Ļoti labi zinu, cik daudz laika no cilvēka prasa suns. Tāpēc mana pārliecība — ja vecāki ir aizņemti darbā un viņiem nav laika rūpēm par mājdzīvnieku, nedrīkst pakļauties bērna lūgumam paņemt sunīti vai kaķīti. Tie novārtā pamestie, klaiņojošie dzīvnieki, iespējams, ir pierunāšanas cena.
“Ja tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē, es būšu tev vienīgā visā pasaulē,” teica Lapsa Mazajam Princim. Mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām. Par šo rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī atziņu vajadzētu padomāt, pirms veidot ar kādu ciešākas attiecības, pirms laist pasaulē bērniņu, pirms paņemt mājdzīvnieku. Tad pasaulē sāpju būtu mazāk.
