Strencēniete Indra Lielkāja Etiopijā bijusi piecas reizes. Rudenī viņa uz šo Austrumāfrikas valsti brauks sesto reizi un ir pilnīgi pārliecināta, ka būs arī septītā, astotā, devītā un vēl citas reizes.
Pasaule ir tik plaša! Tajā ir tik daudz dažādu vietu, kuru apskatei cilvēka mūžs var būt par īsu. Tad kāpēc šķērdēt savu laiku tikai vienai zemei? Indrai uz šo jautājumu nav atbildes. Ir tikai savā ziņā pat mistiska, ar prātu neizskaidrojama sajūta, ka Etiopija ir viņas mājas. “Kāpēc? Nezinu. Pati to nesaprotu, un reizēm mani tas nomāc,” atzīst strencēniete.
Patiesi, ir savādi, kāpēc gan latvietei ik reizi, kad viņas avioreisa lidmašīna nosēžas Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, gribas lēkāt no liela prieka? Indra pat vērsusies pēc padoma pie kādas astroloģes un saņēmusi atbildi – “jums tur palicis neizdarīts darbs”, iespējams, ar teikto domājot dvēseles pārdzimšanu jeb reinkarnāciju.
“Vienā brīdī ļoti gribēju saprast, kas mani uz turieni (Etiopiju – redakcijas piezīme) velk, mēģināju pat atpirkties, bet ar varu to nevar. Tas brīdis pienāks tad, kad tam ir jānotiek. Nevar ielauzties aizslēgtās durvīs,” spriež Indra.
Pagaidām sieviete uz savu roku vāc kopā ceļotājus, kuri nelielā pulciņā būtu ar mieru kopā ar viņu apceļot Etiopiju, un pati plāno maršrutus, sadarbojoties ar savu paziņu etiopieti Henoku. Ceļot bariņā šajā zemē ir finansiāli izdevīgi, jo galvenais tūristu pārvietošanās līdzeklis tur ir džips, savukārt tā īre tikai vienam vai diviem cilvēkiem maksā salīdzinoši dārgi.
Etiopijā bijis arī Indras vīrs Juris un vecākā meita Agnese, un arī viņiem šī Austrumāfrikas valsts ir sirdij un acīm tīkama. Taču magnētisku vilinājumu atgriezties tur vēl un vēl, kādu piedzīvo Indra, abi neesot izjutuši.
Viss sākās 2008. gadā, kad Indrai viņas paziņa piedāvāja doties ceļojumā uz Etiopiju. Pirms tam par šo zemi strencēniete zinājusi vienīgi to, ka Etiopija ir kaut kur Āfrikā.
Uz Etiopijas ceļiem – Trikātas piensaimnieku mašīna
Sešas Etiopijā pavadītās nedēļas būtiski pārvērta Indras dzīvi. “Kad braucām atpakaļ uz Latviju, man bija ļoti grūti. Bija sajūta, ka tās ir manas mājas. Negribēju atgriezties Latvijā,” atzīst Indra.
Kāda tad ir šī daudziem eiropiešiem noslēpumainā Etiopija – vecākā kristīgā valsts Āfrikā, kur izteikti dominē pareizticība, un viena no vecākajām valstīm pasaulē? Tiek pat uzskatīts, ka Etiopija ir viena no pirmajām cilvēku izcelsmes vietām pasaulē.
Pēc Indras stāstītā, valsts teritorija ir gandrīz 18 reizes lielāka par Latviju, un tajā ir milzum daudz, ko redzēt: fascinējoša daba (savanna, tuksnesis, kalni, vulkāniskas izcelsmes ezeri), dabas un cilvēku radīti objekti un vietējās ciltis, katra ar savām paražām un dzīvesveidu.
Piemēram, noslēgtībā dzīvojošā Mursi cilts, pie kuras bijusi arī Indra, ir slavena visā pasaulē ar to, ka sievietes jaunībā atgriež apakšlūpu un izsit priekšējos zobus, lai varētu ielikt mutē māla apļus (ēšanas laikā tie tiek izņemti un karājas striķītī). Fotogrāfijās redzamais skats ir diezgan šausminošs, taču Indra dzirdējusi versiju – “jo lielāks aplis, jo skaistāk”. Cits stāsts vēsta, ka vēsturiski šī paraža varēja rasties verdzības laikā. Tā sevi sakropļojot, sievietes cerēja sevi pasargāt no vergturu vardarbības.
Mūsdienās tradīcija karināt lūpā šķīvi ir neizglītotās Mursi cilts ienākumu avots. Par fotografēšanos no tūristiem tiek prasīta samaksa, pēc kuras saņemšanas vīrieši sapērkas kandžu un sadzērušies šaudās ar Kalašņikova automātiem.
Savukārt citai – Konso ciltij – piederīgie ir izglītoti, civilizēti ļaudis un uzskata, ka tieši viņu cilts ir izveidojusi unikālu terasveida lauksaimniecību, kura kā īpaša parādība Āfrikā reģistrēta UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Viesojoties pie viņiem, Indra sastapusi Konso cilts karali, kuram ir trīs augstākās izglītības, no kurām viena iegūta Zviedrijā. Konso ciltī karaļa tituls tiek mantots un nedrīkst no tā atteikties.
Ja jau pieminam lauksaimniecību, tad Indra slavē etiopiešu strādīgumu, jo laukos, kur vien iespējams, ir apstrādāts katrs iespējamais smagās, mālainās zemes stūrītis (to var izdarīt tikai lietus sezonā, kad augsne uzņem veldzi).
Lauksaimniecība līdz ar derīgo izrakteņu (zelta, sudraba, opālu) ieguvi un tūrismu ir valsts ekonomikas balsti. Turklāt lauksaimniecības nozare dod darbu vairākumam valsts iedzīvotāju. Etiopieši strādā smagi. Traktori un kombaini nav vienkārša Etiopijas zemnieka ikdiena. Viņu ikdiena ir vēršu pajūgs un koka arkls. Vēl jārēķinās ar sausumu, kas bieži piemeklē šo Āfrikas valsti un ietekmē lauksaimniecību. Sākumā Indra neticējusi savām acīm, ieraugot uz viena no Etiopijas lauku ceļiem autocisternu ar uzrakstu “Trikātas piens”. Iztulkojusi uzrakstu vietējam pavadonim, savukārt viņš ar līdzīgu pārsteigumu balsī atjautājis, vai tad Latvijā pienu vadā tik lielās mašīnās? Un vai tik daudz piena vispār mēdz būt?
Izrādās, Trikātas piensaimnieku mašīna savu mūžu tālajā Āfrikas zemē turpina ar citu mērķi – ūdens pārvadāšanai. Savukārt govis etiopieši audzē pārsvarā gaļai, nevis pienam, jo, lai iegūtu daudz piena, govij vajag citu barību nekā tā, kas izaug Etiopijas zemē.
Indra pabijusi arī Etiopijas rietumos, uz kurieni tūristi masveidā nebrauc. Šajā reģionā lielas zemes platības nopirkuši un tajās saimnieko indieši, ķīnieši un dāņi. “Diezgan skumīgi skatīties, kā viss tiek izpostīts, lauki tiek nolīdzināti,” atzīst ceļotāja.
Strauji plaukst “jaunais ziediņš”
Arī Etiopiju ir skārusi citviet pasaulē vērojamā tendence ļaudīm pamest laukus un pārcelties uz pilsētām. “Tā notiek ar cerību atrast labāku dzīvi, kas diemžēl visbiežāk nepiepildās,” pieļauj Indra, jo redzējusi pilsētās bezpajumtniekus un ielu bērnus, kuri uz ielas piedzimst un izaug.
Etiopijā ir augsts saslimstības līmenis ar AIDS, kas kopā ar bezdarbu un nabadzību neveicina ilgu mūžu. Lauku reģionos, pārsvarā valsts dienvidos, Eiropas un Amerikas labdarības organizācijas sabūvējušas ambulances un skolas, kas pēc tam tiek pamestas, jo vietējās ciltis augstāk par balto cilvēku medicīnu vērtē savu šamani. Savukārt sūtīt bērnus skolā nav laika, jo bērni Āfrikas iedzimtajiem ir domāti tam, lai viņi jau kopš agras bērnības strādātu, – ganītu kazas, ietu uz aku pēc ūdens un darītu citus darbus.
Etiopija ir gan nabadzīga, gan reizē nav tāda, jo šajā valstī ir arī ļoti bagāti cilvēki, norāda Indra. Taču ir liela atšķirība starp iedzīvotāju ienākuma līmeni. Vidusslāņa tur praktiski nav.
Dzīve lielajās pilsētās daudz neatšķiras no Rietumu pasaules dzīvesveida. Tajās ir veikali, kinoteātri, opera. Galvaspilsētā Adisabebā (tulkojumā – “jaunais ziediņš”) atjauno tik modernu dzelzceļu, kāds Latvijā pat sapņos nerādās, brīnās ceļotāja.
Viņa piebilst, ka Etiopijā pirms pāris gadiem nomainījās valdība, kā rezultātā valstī sācies progress un strauja attīstība. Tiesa, tas izraisa arī protestus un nemierus, jo galvaspilsēta grib paplašināties un palielināt savas administratīvās robežas, izspiežot apkārtnes zemniekus no viņu zemēm. Indra vienā no saviem Etiopijas ceļojumiem pabijusi tieši tādu nemieru laikā, un viņai ieteikts neatstāt pilsētas robežas, uz kurām izvietoti kontrolposteņi.
Taču Indra Āfrikā nekad nav piedzīvojusi nevienu bīstamu situāciju, nevienu konfliktu.
Kad TOP objekti jau redzēti
Etiopijai ir savi TOP tūrisma objekti. Indra pieļauj, ka redzējusi tos visus. Viņu interesē atrast ko tādu, uz kurieni tūristi nebrauc, un tas arī izdodas.
Plānojot maršrutu, ceļotāja tajā iekļauj kādu no TOP objektiem un paņem klāt svešākas, nezināmākas vietas. Pati pieļauj, ka redzējusi aptuveni 70 procentus no šās Austrumāfrikas valsts, jo nav bijusi tikai ziemeļrietumos un mazapdzīvotajos dienvidaustrumos pie Somālijas robežas, kur dzīvo pret balto rasi nedraudzīgas ciltis.
“Etiopiju zinu varbūt pat labāk nekā Latviju, taču ar to noteikti nav jālepojas,” smaida Indra.
Turpinājums – nākamās piektdienas numurā.
Par Etiopiju
“Apsvilušo seju zeme” – tā sengrieķu vēsturnieki sauca Etiopiju, no kā arī cēlies valsts nosaukums. Etiopija ir valsts Austrumāfrikā, zeme ārpus mūsu iztēles spējām, galēju kontrastu zeme.
Te atrodas Āfrikas kontinenta augstākās un gleznainākās vietas kā Simiena kalni un dziļākā ieleja – Danakila ieplaka ar Mēness virsmai līdzīgu ainavu, Erkila vulkāns ar ilgstoši aktīvu lavas ezeru tā krāterī. Zeme, kur cilvēki savdabīgā mūsdienu manierē saglabājuši sensenās sadzīves un nacionālās tradīcijas.
Valsts valoda: amhariešu valoda
Galvaspilsēta: Adisabeba
Lielākās pilsētas: Adisabeba, Diredava, Nazreta
Platība: 1 104 300 km2
Iedzīvotāju skaits: 93 877,025 (2013. gada jūlijs)
Reliģijas: Etiopijas pareizticīgie 43,5 %, musulmaņi 33,9 %, katoļi 0,7%, vietējās ticības piekritēji 2,6 %, citi 0,7% (2007. g.)
IKP/PP: 1 300 $ uz 1 iedz. (2012. g.)
Naudas vienība: Birr (ETB)
Neatkarība: Viena no vecākajām valstīm pasaulē (ap 1. gs.)
Avots: CeļojumuBode.lv
