Braucot vai ejot garām privātmājai, kas atrodas iepretim stadionam Rīgas ielā 52, gribas paskatīties pāri sētai. Tas ir saprotami, jo plašajā mājas pagalmā redzamas daudz un dažādas senas lietas, sākot no zirgu ratiem, kamanām un siena grābekļiem un beidzot ar metāla riņķi, kuru mūsu senči izmantoja, lai no kūts izvestu dusmīgu bulli.
Inga Karpova
Lai uzzinātu, kāpēc šīs mājas saimnieks aizrāvies ar senu lietu kolekcionēšanu un ko tas viņam nozīmē, šonedēļ ciemojāmies pie valcēnieša Viktora Dmitrijeva. Viņš mūs sagaida kopā ar domubiedru Igoru Dmitrijevu, kurš palīdz atjaunot senās lietas.
Ar šo nodarbi valcēnietis aizrāvies jau daudzus gadus. Senie instrumenti, ko viņš vāc kopā, viņam atgādinot bērnību. Lai gan pats no matu galiņiem līdz papēžiem ir pilsētnieks, kurš uzaudzis un dzīvojis dzīvoklī, viņam bērnībā bijis draugs, kuram vecāki, dzīvojot privātmājā Smilšu ielā, turējuši lopus, vākuši sienu, saimniekojuši, izmantojot dažādus instrumentus.
Valcēnietis uzskata, ka senās lietas viņu atrod pašas. Protams, ir arī tādas, kuras ir pirktas par naudu. Piemēram, viens no interesantākajiem eksponātiem ir sviesta kuļamā muca. Tā kolekcionāram izmaksājusi 35 eiro. Šī lieta viņam šķiet vērtīgākā, jo pats rūpīgi strādājis, lai to atjaunotu. Viktors demonstrē rīku, bet nekādi nevaram uzminēt, kam tas domāts. Izrādās, tas kalpojis, lai saimniekam lopbarības bietes nebūtu jāsmalcina ar rokām, to dara smalks mehānisms. Tikpat aizraujoši ir izpētīt senlatviešu kāpostu ēvelēšanas mašīnu, kas lieti noderējusi kāpostu skābēšanas laikā.
Ir arī lietas, kas gaida rindā uz atjaunošanu un uzprišināšanu. Tas mūsdienās neesot lēts prieks, bet kolekcionārs atradis iespēju detaļas sameklēt autokapsētās, arī atkritumu izgāztuvēs. Tas neesot nekas nosodāms, jo, kas kādam ir nevajadzīgs un izmetams, otram tīri labi noderot.
Viktoram par katru priekšmetu savā sētā izstāstāms interesants stāsts. Viktors, satiekoties ar latviešiem, pārliecinājies, ka viņi nemaz tik labi nezina savas tautas vēsturi. Toties viņam ir prieks pastāstīt uzzinātos lietu stāstus. Tos viņš labprāt stāsta arī tiem, kuri lūdz atļauju ienākt pagalmā un apskatīt senlietu kolekciju. Viktors saka: “Ja sētas vārti vaļā, laipni lūgti!”
Vasarā Viktors nodarbojas ar ogu un sēņu iepirkšanu. Runājoties ar bērniem, kuri nodod salasītās mellenes, atklājies, ka daudzi nemaz nezina, kur atrodas Latvija. Lai šo situāciju mainītu, Viktors pie mājas sienas pielicis lielu ūdensizturīgu pasaules karti.
Viktors sapņo, ka labākā ekonomiskā situācijā viņam izdosies pagalmā atvērt nelielu vasaras kafejnīcu, kurā varēs dabūt atspirdzinošus dzērienus, nofotografēties pie interesantiem eksponātiem, kā arī uzklausīt viņa stāstījumu. Pašlaik Viktors vēl nevar uzņemt skolēnu grupas, jo pie mājas trūkst stāvlaukuma. Nav arī tualetes. Tas viss vēl organizējams. Pēc palīdzības pie Valkas novada domes viņš vēl nav vērsies, jo uzskata, ka tam nav pienācis īstais laiks.
Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv
