Pēdējos gados no Latvijas uz Īriju un Angliju peļņā dodas tūkstošiem latviešu.
Pēdējos gados no Latvijas uz Īriju un Angliju peļņā dodas tūkstošiem latviešu. Vairāki no viņiem nolēmuši palikt ārzemēs, bet Strenču iedzīvotājs Jānis Zeipe pēc daudzu gadu prombūtnes ir atgriezies dzimtenē, lai te dzīvotu līdz mūža galam.
Viņš Anglijā nodzīvoja 50 gadu, bet Latviju nav spējis aizmirst. Pusgadsimtu uzturēties svešā zemē J. Zeipi spieda agrāk mūsu zemē valdošais padomju režīms, jo viņš baidījās, ka par dalību latviešu leģionā var nokļūt uz 20 gadiem izsūtījumā.
“Anglijā varēju izturēties kā īsts anglis, bet visu laiku sirdī pats zināju, kas esmu, un to neaizmirsu,” saka J. Zeipe.
Karš aizrauj projām no dzimtenes
1944. gada augustā J. Zeipi iesauca vācu armijas latviešu leģionā. “Mani ievainoja pirmajā kaujas dienā. Ar to arī man karošana beidzās. Vispirms nokļuvu amerikāņu gūstā, pēc tam mani nosūtīja uz gūstekņu nometni pie angļiem. Pēc atbrīvošanas atgriezos Vācijā. Uzzināju, ka angļi cilvēkus dažādos darbos aicina strādāt uz savu valsti, un pieteicos arī es. Tā nokļuvu Anglijā,” stāsta J. Zeipe.
Vispirms viņš darbu dabūja kaļķu raktuvēs. Pēc tam strādāja flīžu rūpnīcā, kas atradās netālu no Londonas, bet pēc laika iestājās darbā citā fabrikā. “Darbs bija diezgan netīrs. Man tas īsti nebija pa prātam. Draugs pastāstīja, ka nelielā viesnīciņā vajagot viesmīli. Pieteicos tur, jo domāju: kas nu tur liels — padot šķīvi vai tasīti. Vēlāk paziņa ieteica pamēģināt iestāties darbā lielākā hotelī — viesnīcā “Savoja”. Tā sākās mana viesmīļa karjera. Vispirms biju naktssargs, tad man vajadzēja gatavot brokastis no darba aizgājušā pavāra vietā, vēlāk nokļuvu restorānā,” stāsta J. Zeipe.
Izvēlas viesmīļa karjeru
Vispirms viņam no zāles uz virtuvi un atpakaļ bija jānēsā trauki. “Man tāds pienākums īsti nepatika, arī samaksa nebija liela, bet centos visu kārtīgi izdarīt. Laikam to ievēroja, jo vēlāk mani pārcēla uz kokteiļu bāru. Tur vajadzēja pasniegt dzērienus. Tas bija vieglāk un patīkamāk. Pēc kāda laika kļuvu par vīna viesmīli. Vēlāk radās vajadzība pēc galvenā viesmīļa, un šim darbam izvēlējās mani. Katrs paaugstinājums nozīmēja arī lielāku algu. Jaunajā amatā izdevās satikties ar tolaik slaveniem valstsvīriem, jo “Savoja” bija lepnākā Londonas viesnīca un politiķi nereti tajā pusdienoja. Esmu ticies arī ar Vinstonu Čērčilu,” atceras J. Zeipe.
Kļūst par veikalnieku
Viesmīļa amatā J. Zeipe nostrādāja apmēram 16 gadu. “Darbu pārtraucu, kad ar draugu futbola totalizatorā laimēju 23000 angļu mārciņu. Naudu sadalījām uz pusēm, un pusotra gada diezgan jautri padzīvoju. Uzvarēt izdevās tādēļ, ka rūpīgi sekoju līdzi futbola komandu sacensībām. Tad ar laiku var saprast, ko katra komanda spēj. Viegli tas nav, jo spēļu rezultāti jāuzmin, vērtējot 50 komandas,” skaidro J. Zeipe.
Pēc pusotra gada atpūtas J. Zeipe kļuva par pārdevēju apģērbu veikalā. Viņš atzīst, ka šajā darbā var labi nopelnīt, ja ievēro dažus tirgotājmākslas knifus. “Preces apskatei ir tā jāizliek, lai tās izskatās iespējami glītākas. Tā kā veikala īpašnieki daudz apģērbu veda no Honkongas, varējām uzvalkus pārdot par puscenu. Pircēji tādām drēbēm deva priekšroku,” stāsta bijušais tirgotājs.
Dzimtenē nepatīk partiju ķīviņi
1997. gadā J. Zeipe atgriezās Latvijā. “Pirmo reizi par pārmaiņām mūsu zemē uzzināju, skatoties televīzijā pārraidi par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas. Sapratu, ka Latvijā sākušies nopietni notikumi. Pirmais izlūkot situāciju caur Maskavu uz Rīgu aizbrauca mans paziņa, vēlāk ierados arī es. Tagad dzīvoju Strenčos pie brāļa. Man ir gan Anglijas, gan Latvijas pilsonība un pieklājīga Anglijas pensija, lai varētu iztikt,” apliecina J. Zeipe.
J. Zeipe dzimtenē ir nodzīvojis sešus gadus, un par daudz ko viņam izveidojies savs viedoklis. Viņš atbalsta jaunu cilvēku vēlmi vairāk nopelnīt ārzemēs, bet uzskata, ka latviešiem vēlāk tomēr jāatgriežas dzimtenē. “Jaunieši brauc projām galvenokārt tādēļ, lai nopelnītu lielāku naudu. Ja viņi ārzemēs apprecēsies, izveidos ģimeni, tad, visticamāk, tur arī paliks. Tas ir nožēlojami, bet tā nu tas ir. Es Anglijā neapprecējos, jo uzskatīju, ka sievai jābūt latvietei. Tagad par vēlu, jo man ir jau 80 gadu,” saka J. Zeipe.
Pēc viņa domām, skatoties televīzijā un lasot avīzēs ziņas, var secināt, ka latvieši ir kašķīga tauta. J. Zeipe uzskata, ka politiķu dalīšanās daudzajās partijās un savstarpējā strīdēšanās mūsu zemei galīgi nav vajadzīga. “Tagad jau, šķiet, ir vairāk nekā 20 partiju, un katra klaigā, ka tā ir labākā, bet citi slikti. Mērķis taču ir viens — stipra Latvija. Nesaprotu — vai tad nav iespējams apvienoties un kopīgi spriest, ko darīt? Kāda jēga izveidot mazu partiju, lai no tās pozīcijām kašķētos ar citiem, ja skaidri zināms, ka ar tik maz domubiedriem neko nevar iesākt? Domāju, ka Latvijā liela vara ir negodīgiem cilvēkiem. Piemēram, skatoties televīzijā raidījumus par tā saucamo Jūrmalgeitu, pat gluži parastam cilvēkam ir pilnīgi skaidrs, kas tās netīrās lietas organizē, bet, skaties, pēc laika viņi atkal māca tautu, kā dzīvot. Tas man nav saprotams,” atzīst J. Zeipe.
Viņš gan piebilst, ka arī Anglijā cilvēki ir dažādi. “Tur dzīvo skoti, velsieši un paši angļi. Viņu rakstura īpašības ir diezgan atšķirīgas. Skotiem un velsiešiem vairāk ir izteikta taisnīguma izjūta. Viņi darījumos un savstarpējās attiecībās ir godīgāki, bet angļi savu izturēšanos pielāgo apstākļiem. Var saprast, ka viņi var gan tā, gan citādi pavērst lietas,” stāsta strencēnietis.
Labi atmiņā viņam ir palikusi apkalpošanas kultūra Anglijā. “Pārdevēji pret pircējiem ir ļoti laipni. Lieki netraucē un pret katru ienācēju tirgotavā izturas kā pret draugu,” atceras J. Zeipe.
