Nealošos, ja teikšu, ka zemkopja Viļa Jansona vārds bijušā Valkas rajona teritorijā nav svešs un nepazīstams. Viņš ir viens no tiem, kuru joprojām dēvē par “sarkano baronu”, jo ilgus gadus strādājis un vadījis kopsaimniecības. Vilis no šī vārda nevairās, jo apzinās savu varēšanu un vērtību. Arī šajos laikos, kad viņš saimnieko savā saimniecībā “Lejasciņi”. Ikviens kārtīgs saimnieks varētu lepoties ar tik sakoptiem tīrumiem, lopu kūti, pilnu pagrabu un tīru pagalmu. Zemnieku saimniecības īpašnieks kopā ar ģimeni apsaimnieko aptuveni 400 hektārus zemes, audzē 50 cūkas, pāris buļļus un govis. Tikai darbs izaudzina par kārtīgu cilvēkuJāatzīst, “Ziemeļlatvija” pie Viļa ir diezgan biežs viesis, jo zemnieks ir no tiem vīriem, kuram vienmēr ir savs viedoklis ne tikai zemes lietās, bet arī par notiekošo politikā un ekonomikā. Vilis gan pats atzīst, ka skriešana pa pasauli sabiedriskajās aktivitātēs ir nedaudz aprimusi, bet pirms tam viņš ir bijis klāt visos bijušā Valkas rajona teritorijas nozīmīgos ar lauksaimniecību saistītos notikumos un lēmumu pieņemšanās. Pie saimnieka viesojāmies trešdien viņa omulīgajā pirtiņā neliela dīķa krastā, lai ne tikai apsveiktu viņu dzīves jubilejā, bet arī atskatītos uz paveikto un uzzinātu par turpmākajiem plāniem. Latviešiem izsenis Miķeļi bijuši kā atskaites punkts par ražas sezonā paveiktajiem darbiem. Šosezon zemniekam ir padevušies gan griķi, gan āboliņa sēkla, gan lielie pelēkie zirņi. Jāatzīst, par savu dzīvi zemnieks nemaz nav tik runīgs, labāk viņam padodas Latvijā notiekošo procesu analīze un sava viedokļa izteikšana. Un tas ir stingrs un taisnīgs. Zemnieks uzskata, – kamēr Latvijā pie atbildības nesauks arī augstas amatpersonas un valstsvīrus, tikmēr valstī kārtības nebūs. Tomēr mēs Vili vedinām uz sarunām par dzīvi un viņa darbu, nevis politiku. Kamēr vēl neesam sākuši ritināt atmiņu kamolu, telpā klusi ienāk Viļa dzīvesbiedre Rasma kopā ar jaunāko mazdēliņu – meitas Ingas divus gadus veco dēlu Ernestu Kārli. Mazais ir ļoti līdzīgs vectētiņam, tikai šoreiz pirms diendusas nedaudz saniķojies un neparko negrib sēsties opītim klēpī, lai nofotografētos. Vilis patiesi lepojas ar visiem trim mazdēliem. Vecākās meitas Ineses dēli – 18 gadus vecais Kristaps un četrpadsmitgadīgais Ģirts – kopš mazotnes ir gājuši vectētiņam līdzi visos lauku darbos. Vilis atceras, ka Kristaps vēl kā mazs ķipars līdz pusnaktij viņam sēdējis līdzi traktorā. Jau sešu septiņu gadu vecumā mazdēls ar traktoru apstrādājis laukus. Kaimiņi tik smējuši, Vilim traktors pa lauku brauc bez traktorista. Vectēvs turas pie stingras pārliecības, ka tikai ar darbu bērnu var izaudzināt par kārtīgu cilvēku. Vilis tic, ka mazdēli noteikti turpinās viņa iesākto darbu un “Lejasciņu” lauki nekad nepaliks atmatā. Kristaps esot ne tikai pārmantojis vectēva zināšanas par lauku darbiem, bet arī viņa lielāko vaļasprieku – iešanu medībās. Par vasarā nopelnīto naudu mazdēli esot nopirkuši lietotu kvadraciklu, Kristaps arī nokārtojis braukšanas apliecību, tam naudu vectēvs nav devis, bet piemetis kādu latiņu plintei, jo tai gan nedaudz pietrūcis naudas.Negrib “vilkties kā ute”Uz jautājumu, vai Vilis joprojām iet medībās, viņš noraidoši papurina galvu un noteic, ka pašam ir jāprotas aiziet īstajā brīdī, lai pārējiem nebūtu par apgrūtinājumu. Jāatzīst, Vilim attiecībā uz sevi un cilvēka vecumu ir diezgan paskarbs humors, toties tas ir patiess. Viņš negribētu piedzīvot brīdi, kad kāds medību biedrs viņam aiz muguras teiktu, ka viņš pa mežu “velkas kā ute”. Vilis gan ir pārliecināts, ka nekad nebūs rāms pensionārs, kurš savas vecumdienas pavadīs, sēdēdams mīkstās čībās un lamādams politiķus. Viņš smej, ka miers viņam būs tikai ceturtajā iecirknī. Kad jautājam, kas tas tāds, zemnieks atklāj, ka kolhoza laikos bijuši trīs iecirkņi – Turnā, Omuļos un Ērģemē. Toreizējais kapu sargs Ērģemes kapus saucis par ceturto iecirkni. Vilis atklāj vēl vienu no saviem vaļaspriekiem – tās ir ikgadējās satikšanās ar saviem studiju biedriem. Viņi kā jaunizcepti agronomi pavisam bijuši 90. Tagad daudzi jau atdusas kapos, bet joprojām vismaz 50 satiekas salidojumos. Vilis ir pabijis arī siltajās zemēs – Turcijā viņam ne visai paticis, toties par Grieķiju gan viņš jūsmo.Dabas skaistums – zemnieka ikdienaVilis joprojām nebeidz jūsmot par agru pavasari, kad gaisā virmo pirmo cīruļu treļļi un sajūtama zemes smarža. Zemniekam pavasaris ir kā jauna gada sākums. Viņš smejoties atklāj, ka nemaz nav tik liels romantiķis, jo lauku dabas skaistums zemniekam ir ikdiena. Kad “Lejasciņos” viesojoties ģimenes draugs aktieris Jānis Paukštello ar savējiem, tad gan ciemiņš varot sajūsmināties par itin visu, ko redz sev apkārt. Paukštello esot teiciens, ka laukos klusums ir tāds, ka sāp ausis. Vilim gan neatliek laika ieklausīties klusumā, jo rīts sākas jau ap pulksten pussešiem, bet gulēt tiek tikai pirms pusnakts. Mājās darāmā pietiek – par laukiem atbild znots Zintis un vecākie mazdēli, par liellopiem – Rasma, bet par cūkām – pats saimnieks. Sarunas laikā ik pa brīdim iezvanās telefons. Zvanītāji vēlas uzzināt, par kādām cenām zemnieks pārdod izaudzētās kultūras. Vilis līdz sīkumam pārzina tirgus noteikumus un piekrīt, ka maisā viņu neviens neiebāzīs. Tomēr zemnieks vienmēr patur prātā, ka tirgu iekarot ir ļoti sarežģīti, bet pazaudēt to var vienā acumirklī. Viņš atceras gadījumu deviņdesmito gadu sākumā. Tas bija laiks, kad vienu pēc otra likvidēja padomju laika kolhozus. Vecais tirgus Krievijā bija vēl saglabājies, jo daudzus gadus ļeņingradieši bijuši kā sadeguši pēc Latvijā audzētiem kartupeļiem. Krieviem bijis vienalga, vai tie mazi vai lieli, jo galvenais bijis pieņēmums “latišskaja kartoška – horošaja kartoška (tulkojumā no krievu valodas – latviešu kartupeļi – labi kartupeļi). Vilis savācis pieprasīto kartupeļu daudzumu un ar mašīnām braucis uz Ļeņingradas bāzēm. Turpat līdzās stāvējuši baltkrievi un lietuvieši ar lieliem un skaistiem kartupeļiem, bet priekšroka dota “latiškoi kartoške”. Drīz vien šis rūpals aizklapēts ciet, jo toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis aizliedzis izvest no Latvijas pārtiku, jo pašiem ar to esot paknapi. Līdz ko mēs pieskaramies tēmai par kolhozu likvidēšanu un to mantu izputināšanu, Vilis kļūst neiecietīgs. Fermas nevajadzēja izputināt visā valstī vienlaicīgi, bet gan atdot cilvēkiem, kuri tik tiešām vēlējās tur strādāt, nevis paņem lopus, tos izkaut un pārdot. Nepareiza privatizācija – tā ir atbilde, kāpēc Latvijā tik daudz aizaugušu lauksaimniecībā izmantojamu zemju un pussagruvušu fermu. Zemnieks nenosoda tos cilvēkus, kuri darba meklējumos devušies prom no Latvijas. Viņš uzskata, ka labi vien ir, jo kurš gan spētu uzturēt šo lielo bezdarbnieku armiju un maksātu viņiem pabalstus, jo darba jau Latvijā nav. Runājot par pabalstiem, Vilis kļūst nikns, ka tā saucamais garantētās iztikas minimums tiek maksāts lempjiem. Tā viņš sauc tos, kuri nevīžo gadiem ilgi strādāt un pakustināt savu dibenu, lai nopelnītu iztiku. Aizbraucot uz vietējo veikalu, ir bijuši gadījumi, kad zemniekam kāds uzprasa 20 santīmus. Ja pietrūkst maizītei, Vilis piedāvājas to nopirkt, bet par plastmasas alus pudeles dotēšanu nevarot būt ne runas. Zemnieks piekrīt, ka laukos daudzi ir izlaidušies un nevīžo strādāt. Reizēm pietrūkst darbaroku kaut vai akmeņu novākšanā no lauka. Dažs labs vīrs spēka gados uz lauka iztur vien trīs stundas, paprasa savus dienišķos divus latus un aizcilpo uz veikalu. Ar Vili joki mazi – karstākajā darba sezonā darbā aizliegt ierasties reibumā vai ar alkohola smaku. Tādam nav ko darīt uz lauka. Tāda ir zemnieka pārliecība no laika gala – pret darbu jāizturas godprātīgi un tikai tad būs rezultāts. To der atcerēties visiem.
VILIS JANSONS
• Dzimis un audzis piecu bērnu ģimenē Valkas pagastā• Vecāki apsaimniekojuši 30 hektārus zemes• Mācījies Valkas ģimnāzijā• 1965. gadā absolvējis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti• Pirmā darbavieta – Valkas “Lauktehnika”– vecākais agronoms• Bijis kolhoza priekšsēdētājs un SIA vadītājs• Jau 41 gadu ir kopā ar sievu Rasmu• Ģimenē izaudzinātas divas meitas, ir trīs mazdēli
