Septembris skolēniem un skolotājiem ir gluži tas pats, kas mums, pārējiem, jaunais gads, kas nāk ar jauniem sapņiem, cerībām un mērķiem. Smiltene ir maza, bet tajā pašā laikā ļoti dzīvīga Vidzemes pilsēta. Mazpilsētā ir mūzikas, mākslas un sporta skola, plašas iespējas piedāvā arī Smiltenes bērnu un jauniešu interešu izglītības centrs – tās ir ne tikai tautas, sarīkojuma un sporta dejas, bet arī dažādas aktivitātes novada skolās, piemēram, robotikas, zīmēšanas, teātra un programmēšanas pulciņi. Skolās tiek īstenoti starptautiski projekti, kas sniedz iespēju doties apmaiņas braucienos un uzņemt ārzemniekus savā ģimenē. Jauniešus ik pa laikam var satikt arī zumbas, vingrošanas un aerobikas nodarbībās, kuras organizē paši treneri. Vēl nav informācijas, kā būs šogad, bet iepriekšējos mācību gados tika rasta iespēja skolēniem bez maksas apmeklēt peldbaseinu Priekuļos.
No vecāku viedokļa varētu šķist, ka interešu un profesionālās ievirzes izglītības piedāvājums Smiltenē ir pietiekami plašs, bet ko par to saka paši skolēni? “Ziemeļlatvija” uzrunāja skolēnus, lai noskaidrotu, ko viņi patiesībā dara deviņu mēnešu garajā mācību periodā, tiklīdz atskan zvans no kārtējās pēdējās stundas.
Svarīgs ir ģimenes un draugu atbalsts
Nadīna Kučere, 16 gadi
Šobrīd manu brīvo laiku aizņem riteņbraukšana. Pirms četriem gadiem izlasīju, ka Smiltenes sporta skolā būs riteņbraukšanas nodaļa. Nodomāju, jāpamēģina, kā būs, tā būs. Sāku ar divdesmit kilogramīgu riteni, ko nevar salīdzināt ar pašreizējo. Pirms tam man laukos patika pabraukt ar riteni, bet neko vairāk. Kad sāku trenēties, aizrāva atmosfēra sacensībās. Tas pats Latvijas riteņbraucēju Vienības brauciens – tajā vislabāk var izjust vienotību, ko grūti vārdos aprakstīt.
Sporta skolā sākumā braucām ar kalnu divriteņiem, bet pēc tam – ar šosejas velosipēdiem, kas man patīk un padodas labāk. Protams, ka trenēšanās atšķiras no vienkāršas pabraukāšanās. Kad agrāk braukāju tāpat vien, tad izbaudīju pašu procesu, redzēju katru koku ceļa malā, bet sacensībās un treniņos ir konkrēts uzdevums – rezultāts. Manas pirmās sacensības bija pēc divu mēnešu treniņa, toreiz no uzvarētājas atpaliku 15 minūtes, pēc gada – tikai piecas. Lai sasniegtu rezultātu, ļoti daudz ir atkarīgs no trenera. Ja paskatās apkārt, kādi ir citi treneri, tad esmu laimīga par to, kāds ir mūsējais. Agnis Apse ir jauks, mīļš, nebļauj tik daudz kā citi treneri. Riteņbraukšanas treniņi mums ir gandrīz katru dienu. Brīvdienās ir sacensības, ja to nav, jābrauc garos treniņos. Treneris liek braukt 80 kilometrus. Dažreiz tiešām ir tā, ka gribas visu pamest, jo nav īsti laika ne ģimenei, ne draugiem. Bet treneris un ģimene dod motivāciju iet līdz galam. Arī apziņa, ka tāda kā es varu pierādīt citiem savas spējas. Izaugsme pa šiem četriem gadiem ir jūtama. Pagājušajā gadā bija liels pacēlums, šogad vairs rezultāti nav tik labi, jo konkurenti kļuvuši vēl spēcīgāki.
Bez sporta skolas palīdzu ģimenei mājas darbos vai izeju laukā ar draugiem, cik nu varu. Kad dzīvoju pilsētā, bija vienkāršāk satikt draugus. Taču arī šeit ir savas priekšrocības, ko novērtēju. Man patīk lasīt romantiskas grāmatas par attiecībām un, kad uznāk iedvesma, labprāt taisu skaistas dekorācijas.
Draudzenes man ir svarīgas. Viņas ir atbalsts grūtos brīžos. Kad satiekamies, mēs vairs nemēģinām sēdēt telefonos, bet izbaudām laiku, ko esam kopā. Ja vakarā vēl kaut kas ir jautājams, tad sarakstāmies. Vai pienākumi mājās ir visiem jauniešiem? Kā kuram, citi Smiltenē visādas palaidnības dara, joprojām modē ir pīpēšana un dzeršana. Es to nedaru, manā pārziņā ir mājas uzkopšana, ko parasti daru pēc treniņiem, kad ir patīkams nogurums, kā arī dārzā jāsalasa āboli.
Uzskatu, ka svarīgi ir būt aktīvam jau skolas laikā. Tas, ko esmu darījusi ārpus skolas, man dzīvē palīdzēs. Piemēram, nākotnē darba devējs varēs ierakstīt manu vārdu internetā un redzēt, cik aktīva esmu bijusi, nodarbojoties ar riteņbraukšanu.
Apmeklē pulciņus, bet mājās veido tiešraides “Instagram”
Patrīcija Zoltnere, 12 gadi
Mācos Smiltenes vidusskolas 6.b klasē, turpinu mācības mākslas skolā 4. kursā. Šogad iestājos sporta skolā vieglatlētikas nodaļā. Kopš bērnības dejoju tautas dejas, bet pagājušajā gadā izstājos, jo vienkārši vairs negribēju dejot. Tad apmeklēju vienīgi mākslas skolu, brīvā laika bija vairāk un kļuva garlaicīgi. Ā, pamēģināju arī robotikas pulciņu, bet sapratu, ka tas nav priekš manis. Vieglatlētikā man patiks, jo man padodas sports un vairāki mani klasesbiedri apmeklē šīs nodarbības. Pēc pirmā treniņa sāp visas vietas, bet es nepārdomāšu.
Vieglatlētika man būs trīs dienas nedēļā, bet mākslas skola – četras. Sanāks drusku pārkārtot mākslas skolu, lai varētu abas skolas apvienot. Vēl es arī dziedu “Lido studijā”. Kora mēģinājumi sāksies 26. septembrī un notiks reizi nedēļā. Var teikt, ka manas dienas ir saplānotas pa stundām un tās ir kā darbs. Īstie piedzīvojumi sākas brīvdienās.
Laikam šogad pēc skolas man nebūs neviena brīva diena. Tas nedaudz nogurdina, bet, ja es sēdētu mājās, man vispār nebūtu ko darīt. Ārpus pulciņiem kopā ar draugiem ejam ārā. Populārākā vieta ar klasesbiedriem mums ir Abulas ielas rotaļlaukums, kur spēlējam “Āboliņš krīt”. Tā kā man telefonā ir bezlimita internets, tad lietoju dažādas aplikācijas un sociālos tīklus. Populārākais ir “Instagram”, “Snapchat”, “Facebook” un “Musically”. Vēl daudzi “YouTube” skatās video. Man pašai visvairāk patīk “Instagram”, jo var taisīt tiešraides video. Tos sāku veidot, kad mājās nebija ko darīt. Video skatās tikai mani sekotāji, jo esmu izveidojusi privātu profilu. Tiešraides ir kļuvušas populāras, draugi var redzēt, ko es daru, un uzdot jautājumus. Agrāk man bija kādi 500 sekotāji, bet tad izveidoju jaunu profilu, apstiprinu tikai tos, kurus gribu.
Visgarlaicīgākā dienas daļa ir skolā stundas, jo ir jāsēž. Bērni ir aktīvi un viņiem patīk būt kustībā. Dīvaini liekas tas, ka daži bērni neapmeklē nevienu ārpusskolas nodarbību. Sportošana man palīdzēs kļūt stiprākai un ātrākai, mākslas skola dos radošas iemaņas. Varēšu sev mājai uztaisīt gleznu un pielikt pie sienas.
Radīts aktīvam dzīvesveidam
Futbolu spēlēju, pirms vēl sāku mācīties skolā. Šis būs 12. gads. Tētis (Andis Rozītis – red.) ir treneris, brālis spēlēja, tāpēc mani tas aizrāva jau no paša sākuma. Joprojām sapņoju spēlēt stadionā ar tūkstošiem skatītāju kā lielās futbola zvaigznes.
Lielākoties treneris ir bijis tēvs, bet esmu trenējies arī pie Oskara Mucenieka un Jāņa Dergača. Tagad komandu trenē arī Raimonds Dūmiņš. Vienmēr komandas biedriem esmu teicis, ka tētis laukumā ir treneris, bet mājās tēvs. Treniņā nesaucu – tēti, padod bumbu. Visi esam vienādās pozīcijās.
Vasaras sākumā pabeidzu Smiltenes sporta skolu, bet tagad turpinu tajā mācības jau ar ievirzi. Vēl esmu pabeidzis mūzikas skolā pūšaminstrumentu nodaļu, kurā mani pieteica mamma. Jāatzīst, ka tur vidusposms bija visgrūtākais. Vienā brīdī atmetu ar roku un gāju pie skolotāja, lai pateiktu, ka vairs neturpināšu. Bet skolotājs Pēteris Vilks prata izrunāties un pārliecināt, ka viss ir jāizdara līdz galam. Esmu pateicīgs viņam par to, jo rezultātā apguvu septiņu gadu mācību programmu un šajā gadā turpinu spēlēt Smiltenes pilsētas kultūras centra pūtēju orķestrī. Vasaras beigās ar ansambli bija jāuzspēlē Vecpiebalgā, kur atklāja ceļu, bet augusta beigās Smiltenē spēlējām jaunā depo atklāšanā.
Futbols un orķestris ir tas, kur pavadu savu brīvo laiku pēc stundām skolā. Šogad gribu mēģināt startēt skolēnu pašpārvaldes vēlēšanās, jo esmu aktīvs cilvēks un gribas tajā visā būt iekšā, dot savu pienesumu skolas dzīvei. Pašam ļoti patīk kaut ko labu izdarīt, tad arī no pasākumiem mani atceras un piedāvā vadīt citus. To visu darot, vēlāk dzīvē būs vairāk iespēju. Ja, piemēram, iecerētais neizdotos, mierīgi varētu pievērsties skatuves mākslai vai šovbiznesam, jo iemaņas jau būs.
Esmu gājis arī tautas deju kolektīvos, bet nespēju apvienot ar futbolu un mūzikas skolu. Atceros, ka bija gadi, kad no rīta pulksten 8 izgāju no mājas un vakarā ap pulksten 20 iegāju mājā, plus vēl mājas darbi. Tā bija liela slodze. Bet nespēju iedomāties, kā būtu, ja nedarītu neko papildu skolai.
Pilnīgi noteikti atliek laika arī draugiem. Protams, gribas iet ārā ar draugiem. Tagad ir sākusies skola, lielu daļu jau satieku šeit. Parasti ar to nepietiek, tāpat ejam ārā. Vasarā braucām peldēties, spēlēt volejbolu. Skolas laikā citreiz izejam vienkārši pastaigāties vai uz “Riveru” paēst, pasēdēt un parunāt par jebkādām tēmām, arī izkratīt sirdi. Kopā ar draugiem svinam dzimšanas dienas, noīrējot kādu pirti. Mājās neviens baigi negrib uzņemt, jo tā ir liela atbildība un vēl vecāki blakus. Labāk visi samet pāris eiro un noīrē viesu namu. Dažreiz prasa, vai līdzi būs pieaugušais, kas pieskata. Kad ir pieaugušie, nevar justies brīvi, bet, ja atbildīgais ir 18 vai 19 gadus vecs, tas ir kā savējais. Esmu radīts aktīvam dzīvesveidam.
Inga Sīmane, Smiltenes bērnu un jauniešu interešu izglītības centra direktore:
– Manā skolas laikā nebija neviena, kas ārpus mācībām skolā kaut ko neapmeklētu. Pat ja tas nebija pulciņš bērni gāja ārā, jo nebija tādas ekstras kā telefons un dators. Mums sevi bija jāizklaidē pašiem, mēs pasaules informāciju nevarējām atrast ar vienu klikšķi. Ja gribējām kaut ko spēlēt, mums bija jāsameklē otrs, ar ko to darīt. Tad vienojāmies, vai tas bija teātris, ko starpbrīdī izspēlējām, vai skriešana pa skolas gaiteni, tās bija paslēpes pagalmā līdz vēlai naktij, kad kājas kļuvušas smilšainas, bet pats esi laimīgs un gandarīts. Tās bija komandu spēles – paslēpes, tautas bumba, “Mednieki un pīles”, veikali, klasīšu lēkšana. Visas šīs spēles bija mūsu ikdiena.
Protams, esmu savam bērnam daudz ko stāstījusi par savu bērnību, par to, ka mums nebija tik daudz iespēju kā tagad.
Tad, kad nav nekā, esi spiests izdomāt. Taču te ir tas mūsu radošais gars, sadarbība. Protams, ka Valkas vidusskolas koris, rajona dziesmu svētki, kuros sadraudzējos ar bērniem no Smiltenes, nezinot, ka pati kādreiz tur dzīvošu un strādāšu. Mēs rakstījām vēstules ar roku, sūtījām pa pastu. Tas bija mūsu laikmets, mūsu dzīve. Valkā apmeklēju arī mūzikas skolu. Nevarēju apvienot ar tautas dejām, lai kā man to būtu gribējies. Piedzīvotais laiks mūzikas skolā bija ļoti piesātināts, pilnvērtīgs, kolektīvā muzicēšana. Mēs braucām ciemoties uz citām mūzikas skolām, piedalījāmies konkursos. Mūzikas skolā iesaistīti bija arī vecāki, mamma nēsāja vijoli šurpu turpu. Vēl bija arī nometnes.
Tas ir neaizmirstams piedzīvojums un laiks. Brīvā laika pavadīšanas iespējas manī ir veidojušas prasmes, un beigu beigās tā ir mana karjera. Šodien secinu, ka visu, ko protu, varu pielietot dzīvē. Ideāli, protams, ja tas ir algots darbs un vaļasprieks vienlaikus. Viss, ko kādreiz esmu mācījusies ar jautājumu, vai man tiešām to vajadzēs, man patiešām ir noderējis.
Domājot par mūsdienu bērniem, man ir svarīgi, lai katrs atrod kaut ko līdzsvaram, jo viena lieta ir tā, ka es mācos to, kas ir obligāts un nepieciešams, otra lieta – atrast savu, kurā relaksēties, būt kopā ar citiem, pilnveidoties, tajā pašā laikā iegūt gandarījumu. Tā ir otra un pavisam būtiska dzīves daļa. Interešu izglītība jau nekad nebeidzas ar skolas absolvēšanu, tā turpinās dzīvē – vai tie ir rokdarbi, sports vai muzicēšana. Viss, ko es zinu, ir mana vērtība!
Gints Kukainis, Smiltenes novada domes priekšsēdētājs:
– Mācījos Grundzāles pamatskolā, sākumā nebija nekādu ārpusstundu aktivitāšu. Viss mainījās 1996. gadā, kad piedalījos konkursā un kļuvu par Valkas rajona “Superpuiku”. Vēlāk pamatskolā izveidojām mācību firmu un piedalījāmies “Junior Achievement Latvija” aktivitātēs. Tad aizvien vairāk un vairāk iesaistījos visādos pasākumos. Smiltenes ģimnāzijas laikā mana aktivitāte turpinājās ar iesaistīšanos skolēnu pašpārvaldē. Savulaik Gunāram Liedagam bija ideja par eksperimentālo jauniešu domi Smiltenē. Atceros, ka Gunārs deva savas telpas. Izveidojām jauniešu domi starp ģimnāziju, Smiltenes tehnikumu un 29. arodvidusskolu, nācām jaunieši kopā un domājām par kaut kādiem pilsētā esošiem pasākumiem. Paralēli tam skolā darbojos pašpārvaldē, 2002. gadā ieguvu titulu “Ģimnāzists”. Tālāk sekoja studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tur jau no paša sākuma Ekonomikas fakultātē darbojos studentu pašpārvaldē, vēlāk jau universitātes senātā vadīju universitātes pašpārvaldi. 2006. gadā kļuvu par “Gada studentu” Latvijas mērogā.
Iesaistīšanās ārpusskolas aktivitātēs – tam ir milzīga nozīme. Tā ir ļoti būtiska pieredze, kas man deva zināšanas, kā sasniegt mazākus un lielākus mērķus, tās ir lietas, kuras var iegūt tikai darot. Tas noteikti kaut kādā ziņā cēla manu pašapziņu, jo tā bija iespēja nestāvēt malā, bet būt sabiedriski aktīvam un savā konkrētajā iestādē vai reģionā izdarīt vairāk, nekā tas ir ierasts.
Tāpat ir arī šodienas sabiedrībā kopumā. Ja vēlies kaut ko īstenot, ir divi varianti – gaidīt uz kādu, kas to izdarīs, pēc tam analizēt un kritizēt citus, vai arī otrs, pašam līdzdarboties notiekošajos procesos, uzņemties atbildību un dot savu pienesumu. Esmu ievērojis gan no pamatskolas, gan ģimnāzijas, gan arī studiju laika, ka tie cilvēki, kuri toreiz bija aktīvi, arī tagad viņi ir tādi paši. Tos aktīvos arī pēc tam visur redz un par viņiem dzird.
Viennozīmīgi, ka tās aktivitātes ir saistītas ar manu darbu šodien, tikai tolaik tās bija mazākā mērogā. Man ir bijusi iespēja to visu turpināt. Atceros, ka savulaik Jelgavā no studentu padomes gāju pie Rāviņa kunga (Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš – red.) prasīt telpas Studentu dienām, slēdzām vienošanos. Viņš kratīja ar pirkstu, lai nebūtu nekādu pārsteigumu. Tagad ar Rāviņu esam kolēģi. Tolaik arī biju izteicies ne tā par bedrēm Jelgavā, bet vienmēr iekšā bija gatavība uzņemties atbildību iet un darīt. Mēs nesēdējām sociālajos tīklos un nerakstījām par negācijām. Ja mums uzticēja paveikt kaut ko pašiem, uztvērām to kā izaicinājumu.
