Mājmācības pirmajās nedēļās daudzi vecāki sociālajos tīklos
veltījuši slavinošas frāzes pedagogiem. Novērtējot viņu darbu un ieguldījumu
bērnu izglītošanā, izskanējuši pat aicinājumi palielināt algas skolotājiem. Izglītības
psiholoģe Rita Niedre palīdz saprast, kā motivēt bērnus mācīties gan šajos apstākļos,
gan ikdienas rutīnā.
Par aktuālo situāciju. Kā veiksmīgāk organizēt mācību procesu
mājās – vai nepieciešams imitēt skolas režīmu, kad no rīta izdara darbus, vai
ļaut bērnam darīt, kad pats vēlas?
Vispirms būtu jāvadās pēc katras skolas
norādījumiem un ieteikumiem. Principā vajadzētu censties saglabāt tādu pašu dienas
ritmu, kāds bija, apmeklējot mācības klātienē – bērns pieceļas, nomazgājas,
paēd un ap deviņiem sāk mācīties. Ja iepriekš bija ierasts, ka brokastu laikā
skatās multiplikācijas filmu, to, iespējams, vajadzētu saglabāt. Bet no jauna
šādu rituālu nevajadzētu radīt. Ir svarīgi nodalīt, kur atrodas telpa atpūtai
un kur – mācībām, jo ārējie stimuli palīdz koncentrēties noteiktai nodarbei.
Vai telpā jābūt klusumam vai vajag mācīt koncentrēties darbam
troksnī, piemēram, atstājot darboties televizoru?
Nav viena pareizā varianta. Ir bērni,
sevišķi vidusskolēni, kuri mācību laikā klausās klasisko mūziku. Ja viņiem tas
palīdz, nevajadzētu liegt. Bet ir arī tādi, kuriem nepieciešams pilnīgs klusums.
Protams, fona trokšņus vajadzētu novērst, ja notiek tiešsaistes nodarbība vai
konsultācija, jo tie traucē gan tehniski, gan koncentrēties uz runātāju.
Kā organizēt pašu mācību procesu? Vai sadalīt laiku, atvēlot
mirkļus atpūtai? Kādai jābūt darba un starpbrīžu attiecībai?
Darbu vajadzētu organizēt skolas režīmā. Darbošanās
ilgums atkarīgs no konkrētā bērna vajadzībām un vecuma grupas. Starpbrīžus var
organizēt pēc trīsdesmit vai četrdesmit minūtēm, bet jāņem vērā arī uzdotā
darba apjoms.
Kādēļ pirms mācībām un atpūtas brīžos nav ieteicams lietot
viedierīces? Tās traucē koncentrēties?
Starpbrīdī ir svarīgi fiziski izkustēties,
jo smadzeņu darbība tiek pārslēgta uz citiem kairinātājiem. Skolā vecākajās
klasēs tas notiek, pārejot no viena kabineta uz citu, mazajās – atstājot mācību
telpu. Ja tikai noliek malā datoru un paņem telefonu, nav aktivitātes veida
maiņa un ātrāk iestājas nogurums.
Cik lielā mērā pieaugušajam mājmācības procesā jābūt klātesošam
– vai ir jāpalīdz un kā zināt robežu, lai tas nekļūtu par lāča pakalpojumu?
Ja vecāki iepriekš aktīvi iesaistījušies, bērnam
pildot mājasdarbus, arī šobrīd ir ciešāk jāseko līdzi. Ja skolēns līdz šim
ticis patstāvīgi galā, to nevajadzētu mainīt. Protams, vienmēr jābūt
atsaucīgiem, gataviem atbildēt uz jautājumiem, jāapvaicājas, kā veicas ar
uzdevumu izpildi. Bet svarīgi, lai interese nepāraugtu pārliecīgā kontrolē.
Kā rīkoties, ja bērns pasaka – nemācīsies?
Šādas situācijas biežāk varētu veidoties gadījumos,
kad bērns bijis ne visai motivēts klātienes mācībām. Nevaram gaidīt, ka tagad viss
būs pilnīgi citādi, lai gan no kolēģiem esmu dzirdējusi arī šādus piemērus.
Vai vecākam jāsēž kā vagaram klāt, lai process notiktu?
Skolā darboties motivē tas, ka uzdevumu
pilda visi klasesbiedri vienlaikus, bet tagad bērns ir viens pats. Ja vecāks
sēž klāt kā vagars, tad visticamāk viņš tā rīkojies arī tad, kad bērns pildīja
mājasdarbus. Ja tā ir, tad tagad, kad daudzi strādā attālināti, beidzot ir
iespēja atrast laiku parunāties par šo tēmu. Bet tas nenozīmē, ka vecāks
stāsta, cik izglītībai liela nozīme. Vajadzētu uzklausīt bērnu, dot iespēju
izstāstīt, kādēļ negrib mācīties darīt, kas šķiet grūti. Ja saka, ka neko
nesaprot, ir apnicis, vajadzētu censties iedrošināt, parādīt, ka ir lietas, ko
var izpildīt.
Kā runāt, lai bērns saprastu, ka tas paša labā? Pavēle, ko
neapspriež, laikam nebūs pareizākais risinājums.
Veiksmīga mācību procesa pamatā vienmēr ir
pozitīvas attiecības. Ja bērnam ir labas attiecības ar skolotājiem, neatkarīgi
no savām spējām un atzīmēm viņš būs motivētāks darboties. Tas pats attiecas uz
mācībām mājās. Bet labas attiecības nenozīmē, ka mēs darām visu tā, kā bērns
grib, ļaujam darboties pašplūsmā. Vajadzētu pārrunāt kā ar līdzvērtīgu sarunu partneri,
kas ir mūsu pienākumi, atbildība. Ja ar rungu liksim to darīt, panāksim tikai
pretēju efektu.
Bieži dzirdēts, ka bērni mājasdarbus pilda ar asarām. Ir pat
anekdote par to, ka tad, kad Jānītim uzdeva dzejoli iemācīties no galvas, mamma
bez balss, kaimiņi kurli, bet suns visu tekoši atstāsta. Citi dusmojas, ja kaut
kas nesanāk, mētā lietas. Kāpēc tas tā ir?
Dusmu lēkmes rodas situācijās, kad bērnam
liekas – viņš neko nesaprot. Tātad nav attīstījusies prasme, ko darīt, saskaroties
ar grūtībām. Vecākam šādā brīdī vajag pagaidīt, līdz bērnam emocijas norimst,
arī pašam jāspēj saglabāt mieru. To ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Atceramies,
ka bērni ļoti jūt mūsu emocionālo stāvokli! Ja mēs uztraucamies, dusmojamies,
arī viņi uztraucas.
Kad bērns nomierinājies, var iedrošināt un
atbalstīt uzdevuma izpildē, palīdzot saskatīt mazos elementus, ar kuriem sākt. Svarīgi
mudināt bērnu pašu rīkoties pakāpeniski. Tādējādi var iemācīties, kā,
saskaroties ar grūtībām, lēnā garā risināt situāciju, nevis mest visu malā un
nedarīt. Tā ir arī svarīga dzīves prasme.
Ko darīt, ja vecāks skaidro, skaidro, bet bērns tik un tā jauno
tēmu nesaprot?
Tā ir kā laušanās aizvērtos cietokšņa
vārtos. Tad labāk pārtraukt konkrēto nodarbi un mainīt aktivitāti. Pēc laika
var atsākt, bet ar citu pieeju. Svarīgi noskaidrot, ko īsti bērns nesaprot, kā
raksturo uzdevumu, un tikai tad mēģināt dot padomu.
Runājamo, tāpat lasāmo tekstu vajag sadalīt pa posmiem?
Bieži saka – vecāki, jums ir jārunājas ar
saviem bērniem. Bet tas patiesībā sevī ietver klausīšanās funkciju. Nobremzējam
savu aktivitāti, uzdodot jautājumus, dodam iespēju izteikties bērnam. Katram
cilvēkam ir sava loģika. Tas attiecas ne tikai uz dzīvi, bet arī latviešu
valodas un matemātikas uzdevumiem.
Vai drīkst piekopt “burkāna politiku” – par izpildītu darbu
piesolīt lieku stundu viedierīcēs, kārumu?
Pozitīvā audzināšana ietver sevī pozitīvo
pastiprinātāju lietošanu, kas var būt ļoti dažādi. Šajā situācijā, kad visa
ģimene ir mājās, varbūt tā ir lieka stunda, kad kopā uzspēlēt galda spēles.
Vai svarīgi iemācīt, ka uzdevumu nevar veikt pa roku galam ar
domu – gan jau kaut kā? Kā kontrolēt darba izpildi un kvalitāti?
Nevajadzētu sākt kontrolēt lietas, kas līdz
šim nav kontrolētas. Vecāki nevar izvērtēt, kas ir kārtīgi, jo nezina konkrētā
skolotāja prasības un vērtēšanas kritērijus. Mēs bijām saviem bērniem
autoritātes, līdz viņi sāka iet skolā. Kļūstot pirmklasnieki, teica: tu, mamma,
nezini, kā ir pareizi; skolotāja skolā teica tā… Lai gan tas varbūt neatbilst
tam, ko teica skolotāja, tā ir viņa izpratne.
Esmu lasījusi bažīgus viedokļus par mājmācības draudiem bērnu
socializēšanās prasmēm.
Ja tas ilgs mēnesi vai divus, neko ļoti
neietekmēs. Turklāt bērni jau visu laiku ir komunicējuši sociālajos tīklos. Tā
ir viņu reālā dzīve. Skolā taču bieži vien ir tā, ka vidējo un vecāko klašu
skolēni sēž blakus, bet socializējas, sarakstoties telefonā. Šajā situācijā tas
viņiem nav nekas jauns, viņi pie tā jau ir pieraduši.
