18. jūnijs Kārķos bija nozīmīga diena ne tikai skolai, bet arī personīgi vienam tās absolventam — sporta skolotājam Kārlim Pētersonam. Viņam todien palika 50 gadu. Šādas jubilejas reizes liek sevī izvērtēt paveikto un iezīmēt vēl darāmo.
18. jūnijs Kārķos bija nozīmīga diena ne tikai skolai, bet arī personīgi vienam tās absolventam — sporta skolotājam Kārlim Pētersonam. Viņam todien palika 50 gadu. Šādas jubilejas reizes liek sevī izvērtēt paveikto un iezīmēt vēl darāmo.
Kārlis ar sievu Inesi un jaunāko dēlu Kalvi dzīvo Kārķu pagasta “Kalnkustuļos”. Vecākie dēli Gints un Madis dzīvo Rīgā. Kārlis ir sporta skolotājs Kārķu un Ērģemes skolā. Pagājušajā gadā viņa audzēkņi guvuši ļoti labus panākumus rajona un republikas sporta sacensībās. Tas priecē bērnus un viņu vecākus un sniedz gandarījumu arī skolotājam.
Bērnībā nakšņo kultūras nama bēniņos
“Esmu dzimis Bilskas pagasta “Ezerniekos”. No tā laika atmiņā palikušas tikai atsevišķas epizodes, piemēram, kā man uzklupa gailis, bet suns to aizdzina. Kad man bija pieci gadi, atnācām uz Kārķiem. No tā laika saglabājies daudz spilgtu atmiņu. Mamma strādāja Valkā. Viņa bija Tautas mākslas studijas “Saulīte” vadītāja. Mamma bija ļoti aiņemta darbā, vairākkārt pat nakšņojām Valkas kultūras nama bēniņu istabiņā. Mamma mājās auda tēta gatavotajās stellēs. Mēs ar brāli palīdzējām uzvilkt audeklu. Apkārtējā vide veidoja dzīves, pasaules un krāsu uztveri. Reiz četru gadu vecumā, ieraugot milici, es esot teicis — viņam forma par zilu. Tas droši vien bija tā ietekmē, ka mājās bieži krāsoja dzijas un sievas sprieda par krāsu saderību,” atceras Kārlis. Viņš apbrīno vecāku uzņēmību četru gadu laikā uzcelt māju. Tās celtniecībā Kārlis un brālis palīdzējis no pirmās naglas, līdz māja bija gatava. “Tēvam bija zelta rokas. Viņš prata strādāt ar koku un metālu. Tēvs ir miris, bet man pēc daudziem gadiem gadījās iebraukt kādās mājās, kuru saimnieks atnesa cirvi un teica: “Tas ir tava tēva gatavots, es to sieviešiem nedodu.” Tas bija augstākais mana tēva darba novērtējums, kas silda vēl tagad. No tēva esmu guvis galdniecības darbu iemaņas, kā arī interesi par sportu. Viņš jaunībā bija sportojis, un sports mums bieži vien bija sarunu temats,” stāsta Kārlis.
Kārli, atceries — Latvija reiz brīva būs
“Manā dzīve ļoti nozīmīgas personas ir vecvecāki. Īpaši vecaistēvs Roberts, kura ietekmē veidojās politiskie uzskati. Mūžam atcerēšos gadījumu, kad vecaistēvs sastrīdējās ar kaimiņu par politiku. Tobrīd nesu malku. Vecaistēvs pagriezās pret mani un teica: “Kārli, atceries — Latvija reiz brīva būs!” Viņa vārdi piepildījās. Ar lielu prieku atceros vecmāmiņu, kuras gādība bija nepārspējama. Pat spilvens vakaros bija sačubināts tā, lai tikai man būtu labi. Nezinu, kāpēc ābečniekos gāju divas reizes. Kad bija jāiet 1. klasē, viss bija jau zināms un pazīstams. 1. septembrī man līdzi nāca vecmāmiņa un nesa puķes. Bijām tikuši pusceļā. Man palika kauns, ka līdzi nāk vecāmamma, jo jutos pietiekami drošs un liels. Apstājos un teicu: “Vecomamm! Ej mājās!” Viņa paklausīja. Vecvecākiem kara laikā nodega māja, viņi pēc tam uzcēla nelielu namiņu, ko nosauca par “Kārlīšiem”,” atmiņās dalās Kārlis.
Sportošanas prieks nosaka dzīves ceļa izvēli
“Manā bērnībā skolēni atpūtās aktīvāk nekā tagad. Bija diezgan daudz jāstrādā, taču pēc tam Vēveru bērni pulcējāmies “Stālēs”, jo tur bijām izveidojuši savu stadionu. Tur spēlējām sporta spēles un nodarbojāmies ar dažādiem sporta veidiem. Skolā man bija ļoti labi un prasīgi fizkultūras skolotāji — Kārķu pamatskolā Ģirts Bišofs, Valkas vidusskolā — Ādolfs Bondars. Pamatskolā mūsu klasē mācījās tikai divas meitenes, pārējie bija zēni. Visi bijām sportiski. Atceros gadījumu, kad skolotāji aizgāja uz pastu pēc algām. Pagalmā bija palielas kupenas, un mēs izdomājam lēkt pa otrā stāva logu. Visi jau bija pāris reižu izlēkuši, kad mūs ieraudzīja aptiekāre un uztraukusies skrēja saukdama: “Skolā notikusi nelaime — visi lec pa logu ārā!” Tad gan dabūjām sukas no skolotājiem. Skolas laikā strādājām visādus nedarbus, taču tie nebija ļauni,” atceras Kārlis.
Lai Dievs mani atved atpakaļ
Pēc Valkas vidusskolas absolvēšanas Kārlis iestājās Fizkultūras institūta vieglatlētikas nodaļā. Mācoties pēdējā kursā, viņš iepazinās ar Lauksaimniecības akadēmijas studenti Inesi. Šogad Ziemassvētkos apritēs 30 gadu kopš viņu kāzu dienas. Šajā laikā Inese un Kārlis bijuši vedēji 10 pāriem.
Kārļa pirmā darbavieta divus gadus bija Jērcēnu pamatskola. Inese sāka strādāt padomju saimniecībā “Kārķi” par ekonomisti. Ģimenei piešķīra Līvānu tipa māju. Par godu Kārļa tēvam un vecamtēvam, kuri bija kalēji, māju nosauca par “Kalvēm”.
“Dzīvē laikam vajag reizēm izlaist riņķi. Mums arī tā iznāca. Četrus gadus nodzīvojām Lēdurgā. Es biju skolas direktors. Sākās Atmoda. Piezvanīja brālis Mārtiņš un prasīja, vai es gribu ņemt “Kalnkustuļus”, kas kādreiz bijusi radu māja. Tobrīd man bija pedagoģiskā sēde. Nezinu, kā to novadīju līdz beigām, jo mani pārņēma doma par “Kalnkustuļiem” un sapnis par atgriešanos. Lēdurgā bija labi cilvēki, mums vēl tagad tur ir draugi, taču visu laiku kaut kas iekšēji sauca atpakaļ. Atceros, biju gadu Lēdurgā nostrādājis. Kādā saulainā ziemas rītā atbraucu ciemos uz Kārķiem. Izkāpu pie Dakstu tilta un kājām gāju uz “Auriem”, kur dzīvo mamma un brāļa ģimene. Mani pārņēma neaprakstāmas sajūtas. Likās, ka pat gaiss citur nav tāds kā Vēveru silā. Klusībā domāju un lūdzu, lai Dievs mani atved atpakaļ. Tā arī notika. Sākām saimniekot “Kalnkustuļos”.
Patīk process, kā bērns top par sportistu
“Ja neesi sava darba entuziasts, tad labāk nedarīt. Man patīk process, kā bērns top par sportistu un gūst panākumus. Tas ir tāpat kā mākslā — skaists ir mākslas darba radīšanas process. Visu nosaka darbs un talants. Pagājušajā gadā Kārķu skolā ļoti sportiska bija 7. klase, kas guva augstus panākumus rajona un republikas sacensībās. Latvijas republikas 58. skolēnu spartakiādes sacensībās Bauskā meitenes ieguva otro vietu četrcīņā, zēni — trešo. Ērģemes skolas skolēni rajona sacensībās florbolā jaunākajā grupā ieguva pirmo vietu. Labu un talantīgu bērnu ir daudz, visus nav iespējams nosaukt, taču no pašreizējiem audzēkņiem kā īpašu talantu gribu pieminēt Aritu Ciprusi. Strādājot šajā jomā, viņa var vēl ļoti daudz dzīvē sasniegt,” uzskata Kārlis.
Zinot, ka Kārlim mīļākie ziedi ir rozes, skaistu jubilejas dāvanu sarūpējuši paši tuvākie cilvēki — sieva, bērni, vedekla, mazmeitiņa, mamma un brāļa ģimene —, no katra pa rožu stādam. Lai tās zeļ un zied priekam un mīlestībai!
