Liktenis pret šo jauno sievieti bijis tiešām nežēlīgs — agrā jaunībā viņai nomira mamma, drīz aizsaulē aizgāja vecmāmiņa, bet pērn rudenī autoavārijā bojā gāja viņas vīrs.
Liktenis pret šo jauno sievieti bijis tiešām nežēlīgs — agrā jaunībā viņai nomira mamma, drīz aizsaulē aizgāja vecmāmiņa, bet pērn rudenī autoavārijā bojā gāja viņas vīrs. Sieviete palika viena ar četriem bērniem. Mazākajam, Andrītim, ir tikai divarpus gadu.
“Kopš jaunības zinu, ko nozīmē zaudēt tuvus un mīļus cilvēkus,” atzīst blomēniete Anita Petrova.
Nespēj pieņemt atraitnes statusu
Septembrī Anitai apritēs 30 gadu. Kopš vīra Anda traģiskās bojāejas apritējuši tikai pieci mēneši. Jaunās sievietes labās rokas zeltnesī redzama smalka zelta stīpiņa.
“Joprojām esmu Anda sieva un tāda arī palikšu. Nespēju pieņemt atraitnes statusu,” klusi nosaka Anita. Visu sarunas laiku četru bērnu mamma turējās apbrīnojami braši, tikai reizēm acis pēkšņi satumsa — tajās parādījās asaras. Tad Anita aši samīļoja piecus gadus veco dēlu Sandi, kurš gan izskatā, gan raksturā ir vislīdzīgākais tētim. Puisēns bija ļoti pieķēries Andim, un arī tētis dēlu mīlēja. Sandis vienmēr Andim brauca līdzi lauku darbos. Traktorā biežs viesis bija arī Petrovu suns Lords, kuram ļoti patika braukt. Gadījumiem, kad mazais Sandis nogura, tētis traktorā bija ielicis segu un spilvenu, lai dēls varētu pagulēt diendusu. Pēc nelaimes Anita visvairāk uztraucās par Sandi, kā viņš uzņems ziņu, ka tēta vairs nav.
“Nu jau bērni ir samierinājušies. Ja mazākie kādreiz vēl paprasa, kur ir Andis, tad saku, ka tētis ir debesīs un skatās uz mums,” stāsta Anita. Viņa stingri apņēmusies nekrist izmisumā un dzīvot tālāk viņu dēļ, jo neviens cits mazos tā nemīlēs un neaudzinās kā mamma. Anita ir pateicīga vīra vecākiem, kuri dzīvo netālajā kaimiņmājā, arī Anda brāļiem un māsām. Bez viņu atbalsta un rūpēm Anitai klātos daudz smagāk.
Vēl viņiem visiem pietrūkst Anda gatavoto vakariņu, jo viņam padevās saimniekošana virtuvē. Kamēr sieva apkopa paprāvo cūku saimi, Andis ģimenei gatavoja maltīti.
Petrovu mīļākie svētki bija Jaungads. Vienmēr mājas pagalmā tika šautas raķetes. Šo jauno gadu Anita sagaidīja kopā ar bērniem un kaimiņiem.
Gadījumā, ja Anitai paliek neizturami skumji, mierinājumu viņa meklē sarunās ar tuviniekiem un draugiem. Dažas reizes brālis viņu aizvedis uz pasākumiem, diemžēl pāris atslodžu stundu nespēj dziedēt sāpes un neļauj aizmirst notikušo. Arī satraukums par bērniem neļauj aizmirsties, tāpēc nekāda izklaidēšanās ārpus mājas Anitai neiet pie sirds.
“Mana izklaide ir kādas filmas noskatīšanās un vienkārša gulēšana. Tagad gan naktīs bieži trūkstos augšā,” atzīst jaunā sieviete.
Kāzu dienā — bezgala laimīga
Daudzi neticēja, ka Anita un Andis apprecēsies. Kāzas notika pirms septiņiem gadiem — 1998. gada augustā. Anita ar Andi gaidīja dēlu Niku. Atceroties savu kāzu dienu, Anita bilst, ka bijis grūti, tomēr viņa jutusies bezgala laimīga. Par to liecina arī kāzu fotogrāfijas, kurās redzami laimīgi jaunlaulātie.
Anitas un Anda mīlas stāsts sākās brīdī, kad jaunā sieviete saņēma kārtējo likteņa triecienu — tuva cilvēka nodevību. Draugs viņu pameta, kad Anita gaidīja bērniņu. Viņa samierinājās, ka mazuli audzinās viena. Piedzima meita Kristīne, kurai šogad apritēs deviņi gadi. Šajā dzīves periodā nenovērtējamu atbalstu sniedza Andis, ar kuru Anita bija iepazinusies vidusskolas gados. Pirmo reizi smilteniete kopā ar draudzeni bija atbraukusi uz Blomi — dienā, kad Andis svinēja dzimšanas dienu. Kopš tā laika viņi bija draugi, bet nekas neesot liecinājis, ka viņi viens otram varētu kļūt īpaši.
Uz jautājumu, kas Andim sievā patika visvairāk, atbildēt steidz Kristīne. Meitene uzskata, ka tētim patika mammas skaistās drēbes. Par šo atklāsmi Anita tikai pasmaida. Pirmo reizi ieraugot Anitu, tiešām nevar pateikt, ka viņa viena pati audzina četrus bērnus. Jaunā sieviete pievērš uzmanību savam izskatam, par dzīvi laukos liecina vienīgi sastrādātās rokas. Tūlīt pēc intervijas Anita steigs šķirot kartupeļus, lai varētu tos likt kastītēs diedzēties. Agrā kartupeļu raža ir būtisks papildinājums ģimenes budžetam. Kartupeļu stādīšanā lieli palīgi ir arī vecākie bērni, tikai mazajam Andrītim vēl jāpaaugas.
Asarām acīs Anita saka, ka viņai nekad mūžā vairs nebūs blakus tāda vīrieša, kāds bija vīrs. Viņa netic, ka kāds vēl varētu būt tik labs un gādīgs vīrs un tētis. Andis nekad neatteica palīdzēt kaimiņiem apstrādāt tīrumus. Saviem vecākiem viņš bija pirmdzimtais, tāpēc arī tur bija radis uzņemties atbildību par mazākajiem brāļiem un māsām. Viņi ģimenē visas lietas pārsprieduši kopā. Nekad Andis vai Anita nav centušies viens otru pabāzt zem savas tupeles. Viņi arī neesot daudz strīdējušies. Ja arī gadījušās nesaprašanās, tad tās ātri pārgājušas.
Vīru redz sapnī
Anita joprojām nevar atcerēties pēdējos Andim pateiktos vārdus. Nelaime notika sestdienas naktī. Vakarā Andis virtuvē padzēris kafiju un steidzies ar nesen iegādāto automašīnu uz Smilteni. Anita likusi gulēt mazo Andri.
No mašīnas, kurā bojā gāja Andis, sieva atteicās. Anita nespēj to redzēt savā tuvumā.
Atceroties kopdzīvi ar Andi, viņa atzīst, ka vīrs steidzis dzīvot. Viņam visu vajadzējis paspēt — apdarīt darbus vecāku zemnieku saimniecībā un arī savās mājās, vēl paspēt aizskriet uz ezeru makšķerēt un samīļot bērnus. Veci cilvēki saka, ka tie, kas jaunībā steidz izdarīt visus darbus, agri aiziet mūžībā. Anita tam piekrīt. Diemžēl kopdzīves laikā viņa tam nebija pievērsusi uzmanību, jo bija pieradusi pie vīra dzīves ritma.
“Andim patika braukt ātri, bet kuram vīrietim nepatīk to darīt,” secina Anita. Pirms vairākiem gadiem viņi kopā jau cieta avārijā. Pēc tās Andim uz sejas palika rēta un viņš nēsāja brilles. Kopš tā laika Andim neesot paticis fotografēties.
Pēc vīra bojāejas Anita sapnī viņu redzējusi trīs reizes.
“Pirmo reizi viņš mani ķēra. Tas labi, ka nenoķēra, tad, iespējams, ar mani kaut kas gadītos. Otro reizi sapnī vīrs stāvēja atstatus un smaidīja, bet trešo reizi aicināja ciemos uz kapiem. Aizbraucām kopā ar bērniem, un kopš tās reizes Andi sapņos neesmu redzējusi. Viņš atvadījās no mums,” klusi noteic Anita. Viņai sāp, ka liktenis tik nežēlīgi atņēmis tuvāko cilvēku, jo plānu un ieceru bijis vēl tik daudz. Abi sapņojuši izremontēt māju, kurā ir trīs palielas istabas un virtuve. Anita pati pamazām nolēmusi uzsākt remontu. Uzņēmīgā sieviete jau paspējusi nelielajā virtuvītē izlīmēt griestus ar tapetēm.
“Bērni jau bija paaugušies. Kļuva vieglāk. Varējām vairāk sākt domāt par sevi. Arī Anda vecāki domāja uz viņa vārda pārrakstīt zemnieku saimniecību. Viss ir nogriezts kā ar nazi,” skumji secina Anita. Viņa nav no tiem cilvēkiem, kuri meklēs glābiņu, staigādama pie kaimiņiem un raudādama. Ja arī kādreiz uznāk skumjas, Anita notrauc asaru un steidzas tālāk ikdienas gaitās. Pirmajā brīdī pēc nelaimes viņa kopā ar bērniem domāja pārcelties uz dzīvi Smiltenē. Atturēja Anda radinieki. Tagad Anita ir pateicīga viņiem, ka nepieņēma pārsteidzīgu lēmumu, jo viņa vairāk sevi jūt kā laucinieci, nevis pilsētas iedzīvotāju. Kopš bērnības Anita augusi pie vecmāmiņas, kurai no laika gala mājās bijuši lopi. Arī Anitai pašlaik kūtī mājo 23 cūkas. Viņa atzīst, ka ir ko noņemties, bet tas ir to vērts, jo galdā vienmēr būs azaids, bet par nodoto gaļu — naudiņa.
