Kaut notikumi var mainīties katru dienu, gribu tomēr dažiem kara un miera iespējamību aspektiem pievērsties jau tagad – un tas noteikti ir vairākas dienas pirms šis raksts nonāks līdz lasītājiem.Jautājums vispirms par to, ko īsti grib panākt Krievija un par kādu risinājumu iestājas nosacītie Rietumi, proti, ES un ASV. Tikmēr Ukrainā iet bojā cilvēki un milzīgas materiālās vērtības. Pēc oficiāliem datiem Austrumukrainā jau nogalināti nepilni seši tūkstoši, bet daži izlūkdienesti šo skaitli vērtē krietni lielāku.Tagadējās Kremļa politikas izpausmes sākās jau tajā brīdī, kad Putins ar draugiem Krievijā iedibināja pilnīgu militāristu un bijušo čekistu varu. Šai pārvaldes sistēmai tā īpatnība, ka varas struktūrās nav cilvēku, kuriem rūpētu valsts ekonomiskā attīstība, viņiem interesē tikai militārā varenība. Lai citi baidās no krievu lāča. Valdīja uzskats, ka visus izdevumus finansēs ienākumi no naftas un gāzes eksporta. Putins gluži fiziski pārdzīvoja to globālo netaisnību, ka Krievija vairs netika uztverta kā nopietna lielvara, kamēr līdz PSRS sabrukumam pasauli pārvaldīja divas militāri līdzvērtīgas lielvaras. Tas noteica Kremļa nākotnes redzējumu kā daudzpolāru lielvaru veidojumu, kur Krievija atkal būtu noteicēja vismaz pār bijušā sociālisma valsts bloku.Dibinot Eirāzijas savienību, svarīga loma paredzēta arī Ukrainai kā resursiem bagātai teritorijai. Kad ukraiņu tauta padzina zaglīgo, bet Maskavai pakalpīgo Janukoviču, Putins nolēma rīkoties ar militāru spēku. Izmantojot Ukrainā valdošās jukas, viegli tika pievākta Krima. Ne tik sekmīgi veicās ar Donbasu un ideju par Jaunkrieviju. Austrumukrainas krievvalodīgo vienības, kas rekrutējās pārsvarā no kriminālajiem grupējumiem, ar gavilēm nomainīja karogus Doņeckā, Luganskā, Slovjanskā, Kramatorskā, no Krievijas ieguva bruņojumu, bet viņu militārās operācijas pret ārkārtīgi vājo Ukrainas armiju nebija koordinētas, bandas bieži apšaudīja cita citu.Krievijas piegādātos modernos ieročus separātisti ne visai prata izmantot, tas beidzās ar Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu. Pēc vēlēšanām, kad Kijevas jaunā vara izvēlējās konsekventu orientāciju Rietumu virzienā, arī bruņotie spēki daudzmaz nostiprinājās, un vasaras ofensīvas laikā separātisti cieta neveiksmes, zaudēja Slovjansku, Kramatorsku, kaujas jau notika Doņeckas priekšpilsētās. Par separātistu līderi uzskatītais Strelkovs pazuda, pēc laiciņa atrazdamies Krievijā – viņš uzskatīja, ka bandu liktenis var izšķirties desmit dienu laikā. Tieši toreiz atklātās kaujas operācijās iesaistījās Krievijas bruņotie spēki, un separātistu rokās palika gan Doņecka, gan Luganska, pagūstot papildus ieņemt Novoazovsku. Putins uzskatīja, ka aizvien Krievijai izdevīgi izlikties, ka separātistiem tikai palīdz ar humānajiem konvojiem, nepiedaloties kaujas operācijās.Reizes sešas noteikto pamieru kāds no bandītiskajiem grupējumiem pārkāpa, jo šie ļaudis nav raduši pakļauties vienotam centram. Tikmēr Ukraina saprata, ko nozīmē karš, kaujas operācijās iznīcināja separātistu komandierus, kam bija gan Afganistānas, gan Čečenijas karu pieredze.Tāds stāvoklis Putinu nevarēja apmierināt, tāpēc janvāra ofensīvā jau puslīdz oficiāli piedalījās nopietni Krievijas bruņotie grupējumi ar jaudīgu kaujas tehniku, krievu virsnieki pārņēma arī separātistu grupu komandēšanu. Sākumā ukraiņi zaudēja prāvu teritoriju, līdz krievu uzbrukums burtiski aizrijās, uz Krievzemi lielā skaitā plūda zārki. Tāpēc atkal Putins spiests piekrist sarunām gan ar Kijevu, gan Rietumu sūtņiem Merkeli un Olandu. Sava nozīme arī ASV prezidenta piedraudējumam Ukrainu apbruņot ar modernajiem kaujas ieročiem.Te gan jāpaskaidro, kādus ieroču veidus ASV var piegādāt ukraiņiem, jo neapmācīti karavīri nemaz neprastu tos izmantot. Vispirms var runāt par jaudīgām snaiperu šautenēm un dažu veidu prettanku ieročiem, ar kādiem amerikāņiem pilnas noliktavas. Krievijai īpaši nepatīkama būtu ukraiņu apgāde ar bezpilota lidaparātiem, kas no gaisa spēj visu novērot un koordinēt artilērijas uguni. Šādi lidaparātiņi tiek ražoti tikai Izraēlā un ASV un savu efektivitāti pierādīja jau Gruzijas konflikta laikā.Sarunās ar Putinu Rietumi nekādus ultimātus neizvirza, jo tad pašas sarunas nebūtu iespējamas. Galvenais ir Putina paronoidālā stūrgalvība. Saprotams, Ukrainu iekarot Krievija varētu, bet pārvaldīt gan nespētu pat tad, ja iesauktu armijā visus rezervistus. Savu plānu Putins Merkelei izteicis salīdzinājumā ar Čečenijas risinājumu, proti, Austrumukrainai piešķirama autonomija, Ukraina šo apgabalu nodrošina ar finansēm un materiālo palīdzību, bet Krievija tur uztur savus miera uzturētājus, proti, kontrolē politiski un militāri. Skaidrs, ka līdz bankrotam novestā Ukraina to nespēj izdarīt pat teorētiski. Bet Krievija, lūk, gatava Kijevai piešķirt aizdevumus. Vārdu sakot, Putins vēlas panākt varas maiņu Kijevā, izsludināt jaunas vispārējas vēlēšanas Maskavas gaumē, līdz saplosītā Ukraina pārtaptu par nevarīgu Krievijas satelītvalsti.Ir skaidrs, ka tik absurdiem priekšlikumiem Merkele un Olands nevar piekrist. Kāds būs kompromisa variants un ciktāl gatavs piekāpties Putins, to rādīs turpmākie notikumi, skaidrs tikai tas, ka ar vienām sarunām nekas nebeigsies. Vēl gan nevaram galvot, cik ilgi ar piedāvāto likteni būs mierā Krievijas iedzīvotāji. Ar Amerikas lamāšanu cilvēks paēdis nebūs.Mums ikdienā pieejamie informācijas avoti ne vienmēr atsedz īsto situāciju. Piemēram, daudz dzirdēts par to, kāpēc separātisti tik nikni cīnās par Mariupoles ieņemšanu. Protams, Krievijai būtu labi, ja pavērtos brīvs sauszemes ceļš uz Krimu, bet stratēģiski tam nav pārāk liela loma. Lieta tā, ka Krievijā visi lielie pārvadājumi notiek pa dzelzceļiem, bet no Mariupoles Krimas virzienā ir tikai zemes ceļš. Krieviju šī lielā pilsēta vairāk interesē kā svarīga osta un rūpniecības centrs.Militārie eksperti spriež, ka Krievija liela mēroga karam varētu būt gatava pēc sešiem gadiem. Ja viss notiks pēc Putina ieceres. Bet pagaidām Kremļa rīcībā nav pietiekami daudz moderna bruņojuma, nav arī tādas ekonomiskās jaudas, kas spētu nodrošināt ilgstošu dzīvošanu izolācijā no pasaules tirgiem. Bet ar visāda veida cūcībām jārēķinās mums visiem. Tiesa, iekarot Baltiju varētu dažu dienu laikā, ja vien ASV nesistu pa nagiem, bet Krievijai, lai nodrošinātu okupācijas režīmu Baltijas valstīs, būtu vajadzīgs vismaz 150 tūkstoši lieku karavīru.Pagaidām Putina nodomi balstās uz apziņu, ka Eiropa negrib karot.
