Sedas iedzīvotāju pensionāri Emīliju Stepanovu pazīst daudzi pilsētnieki, jo jau vairākus gadus viņi Emīlijas laika prognozēm uzticas vairāk nekā sinoptiķu paziņojumiem par gaidāmo laiku.
Sedas iedzīvotāju pensionāri Emīliju Stepanovu pazīst daudzi pilsētnieki, jo jau vairākus gadus viņi Emīlijas laika prognozēm uzticas vairāk nekā sinoptiķu paziņojumiem par gaidāmo laiku.
Turklāt E. Stepanova turpmāko laiku paredz daudz tālākā nākotnē nekā meteorologi. Ziemā redzot noteiktas laika zīmes, viņa jau var pateikt, kāds būs pavasaris, bet vasarā nereti diezgan trāpīgi raksturo gaidāmo rudeni un ziemu. Pensionāre balstās ne tikai uz savu laika vērojumu bāzes, bet pamatīgi ir apguvusi arī tautas ticējumu krājumu. Zīmīgi, ka viņa zina ne tikai latviešu, bet arī krievu ticējumus, un abu nāciju tautas gudrības ir apvienojusi sevī vienotā sistēmā. E. Stepanova apliecina, ka līdz šim lielākoties viņas laika paredzējumi ir piepildījušies. Protams, gadoties arī nokļūdīties, tomēr laika vērotāja uzskata, ka tautas ticējumi joprojām ir respektējama zināšanu bāze turpmākā laika noteikšanā.
“Nemaz nezināju, ka laika ziņas tā interesē cilvēkus. Ļoti daudzi sedēnieši nāk pie manis vaicāt par gaidāmo laiku. Ir zvanījuši pat no laikrakstiem. Šķiet, laika apstākļi ir tāda lieta, kas interesē visus,” secina E. Stepanova.
Laika pētīšana – mūža vaļasprieks
Ar laika pētīšanu, ievērojot tautas ticējumus, E. Stepanova ir nodarbojusies visu mūžu. Tādēļ tagad nereti, tikai paveroties apkārt un ieraugot, kā aug kāds koks, viņa jau gluži automātiski iedomājas gaidāmo laiku. “Lūk, bērzi pie mūsu mājas. Lielais bērzs ir tik stipri saplaucis, ka lapas sliecas uz leju. Jau pērnruden tas tā bija. Tā bija vēsts par aukstu pavasari, un šogad tieši tāds bija. Šopavasar sulu laiks bija īss un pie jumtiem tikpat kā nebija lāsteku. Tā bija zīme, ka pavasaris būs sauss. Te tā arī bija. Man dārzā zeme saplaisāja,” stāsta E. Stepanova.
Viņa šaubās par to, ka šogad būs auglīgs gads, kā daži sola. Daļa iesētā un iestādītā varbūt arī labi izaugšot, bet problēmas varot sagādāt novākšana. “Ja ziemas saulgriežos trīs dienas nav sarmas, tad gaidāma maza raža. Pērn šajā laikā bija silts un koki nebija apsarmojuši. Īsta ziema iesākās tikai pēc 19. janvāra. Es to redzu arī savā dārzā. Jāņogu nav, arī upeņu raža gaidāma pieticīga. Plūmju kokos arī nekādu ogu nav. Labi padevušies tikai āboli. Arī kartupeļiem gaidāma laba raža, jo ozolos ir maz zīļu. To apliecina arī tupeņu skaistā ziedēšana. Sēnes un bekas būs, bet sēņotājiem mazliet jāpaciešas. Sēņu laiks iekavēsies un tā pa īstam sāksies jūlija beigās un augustā. Es šoziem vēroju, vai būs redzamas zvaigznes Ziemassvētku, Vecgada un Zvaigžņu dienas vakarā. Visos trijos vakaros pēc mākoņu izklīšanas zvaigznes parādījās ļoti vēlu, tā tas būs arī ar sēnēm – tās sāks augt vēlāk,” apliecina E. Stepanova.
Rudens šogad iestāšoties ātrāk
To, ka šopavasar būs daudz salnu, viņa sapratusi pēc Māras dienas. “Latviešiem tā ir 25. martā, bet krieviem līdzīga diena ir 7. aprīlī. Ja vienā no tām ir salna, tad vēl gaidāmas 40 salnas. Šogad Māras dienā Sedā bija salna un man, tālāk tās skaitot, pietrūka trīs,” saka laika vērotāja.
Siena laiks šovasar būšot saspringts, jo lietus ielijis Septiņu brāļu dienā. Ja vēl kāds sienu nav savācis, tad nu viņam būšot tas jāpagūst, izgrozoties starp lietus mākoņiem, jo laiks būs nepastāvīgs. Tiklīdz zāle apžūstot, tā tūlīt jāliek zārdā. Katrā ziņā jāuzmana, vai no rīta ir rasa vai nav. Ja nav, tad noteikti līs,” skaidro E. Stepanova.
Rudens gan šogad steigšoties un iestāšoties ātrāk. “Skatos – ābelēm, bumbierēm un kļavām galotnē dažas lapas jau dzeltenas. Tas nozīmē, ka gaidāms agrs rudens. Ir arī citas zīmes, kas to apliecina. Vasaras puķes noziedēja ļoti agri, arī liepas izziedēja divas trīs nedēļas ātrāk. Parasti tās zied vēl Annas dienā,” apliecina E. Stepanova. Varētu būt, ka rudens tādēļ būs garāks, savukārt ziema gaidāma nopietna, jo pīlādži ir pilni ogām.
“Dažām dienām ziemā un pavasarī ir liela nozīme, lai paredzētu laiku vasarā. Piemēram, ja Sveču dienā, 2. februārī, spīd saule, tad vasara būs saulaina. Ja saule šajā dienā parādās tikai kādu laiku un tad pazūd, vasarā tā spīdēs trīs nedēļas. Tikpat svarīgas ir otrās Lieldienas un otrie Vasarsvētki. Ja laika apstākļi, kādi ir minētajās dienās, nemainās arī turpmākās sešas dienas, tad tādi tie būs arī sešas nedēļas vasarā,” saka E. Stepanova.
Ar kārkla stibiņu var nobiedēt negaisu
Viņa atklāj, ka, labi gribot un ticot, nelaikā uznākušu lietus mākoni vai negaisu var arī aizdzīt. “Man ir divi paņēmieni, kā to izdarīt. Pirmais ir tāds, ka nostājos pie loga un, mājot ar rokām pret tuvojošos mākoni, ar vārdiem dzenu to projām. Ticiet vai nē, bet diezgan bieži tas izdodas. Vēl var doties pie kārklu krūma un, plēšot tam zariņus, iet krūmam apkārt un lūgt, lai negaisa brāzma un lietus novirzās garām. Es piesaucu arī Dievu palīgā. Vienmēr tas neizdodas. Ja, piemēram, stiprs vējš jau ir sācies, tad to vairs aizdzīt nevar. Īstais mirklis ir nokavēts,” saka laika vērotāja. Pensionāre piebilst, ka šad tad par tādām izdarībām viņas vīrs Pāvels ir garšīgi pasmējies, bet vēlāk pats redzējis, ka lietus mākonis maina virzienu. Emīlija zina, ka vecākiem bijis stipri gaidīts bērns un uzskata, ka tādēļ viņai daudzas vēlēšanās piepildoties.
Iļjas diena cilvēkiem ir bīstama
Laika pētītājai ir īpatnējs uzskats par dāvanu došanu. Viņa uzskata, ka tās nav jādod Vecgada, Līgo vakarā un 13. decembrī – Lūcijas dienā. “Tad velns visu paņems. Es tā savā jaunībā esmu dzirdējusi no vecākās paaudzes pārstāvjiem, kuri apliecināja, ka tas ir ļoti sens ticējums, un reiz par to stāstīja arī televīzijā. Vēl zinu, ka 2. augustā nedrīkst peldēties, jo šajā dienā, pēc pareizticīgo uzskata, svētais Iļja ūdenī ir iemetis aukstu akmeni. Ūdenskrātuves virspusē ūdens vēl ir silts, bet apakšā – auksts. Zinu vairākus gadījumus, kad tieši 2. augustā cilvēki peldoties ir noslīkuši. Tāda nelaime ir piedzīvota arī Sedā. Esmu dzirdējusi vēl ticējumu, ka Iļjas dienā nedrīkst pļaut un likt statos rudzus, jo tad visu saspers pērkons un zibens,” saka E. Stepanova.
Kaitējot dabai, pāri darām sev
Viņa zina, ka daudzi vairs ticējumus neuzskata par akmenī cirstu patiesību, jo cilvēku darbības dēļ arī dabā ir radies sajukums, kas ne vienmēr ļauj piepildīties tautas gudrībās paustajam. Tomēr, pēc Emīlijas domām, dabā izveidotā kārtība joprojām ir pietiekami stipra. Gadās, ka kādu iepriekš dotu zīmi nomaina cita un tas liek dabai piemēroties pēdējai. “Pērn visu vasaru koki bija skaistā lapu rotā, arī pīlādžogu netrūka, ziemai plānus sajauca vēls pērkons. Ir ticējums – ja rudenī ir pērkons, būs nepastāvīga ziema. Pērn pērkons bija dzirdams 1. oktobrī. Ziema gan bija, bet tajā bija siltāks pārtraukums līdz janvāra vidum. Kad uznāca pirmais sals, es gan jutu, ka ziemai būs savas īpatnības. To varēju manīt pēc putnu izturēšanās. Dabā arvien vairāk parādās gluži neticamas lietas. Atceros, ka 2004. gada 11. maijā sals bija mīnus deviņi grādi. Pērn līdz Ziemassvētkiem jau daudz kas sāka plaukt. Nesen televīzijā redzēju, ka Argentīnā vairāk neskā pēc 80 gadiem uzkritis sniegs. Cilvēks dabā ir sajaucis globālo kārtību. Ar šausmām vēroju, kā mūsu apkārtnē izcērt mežus. Ja tas tā turpināsies, arī mūs piemeklēs visādas dabas stihijas – gan plūdi, gan sausums. Daba ir jāsaudzē, lai mums pašiem labi klātos,” saka E. Stepanova.
