Kapu svētki, svecīšu vakari jeb, kā ironiski tos sākuši dēvēt ļaudis, mirušo cilvēku festivāli. Skaistas, rimtas un pārdomas raisošas piemiņas dienas, kad domās satiekamies ar saviem aizgājušajiem mīļajiem, bet reālajā dzīvē – ar tuvākiem un tālākiem vēl šai saulē mītošajiem, kurus ikdienas gaitas aizvedušas prom no dzimtajiem ciemiem, pilsētām, valsts.
Bet ne par to šoreiz. Tikko svecīšu vakars aizvadīts Smiltenes kapos. Gaismiņas iemirdzējās un iemirdzēsies arī mazajās lauku un liepilsētu kapsētās. Vai esat pievērsuši uzmanību, kas paliek pēc šiem svētkiem atkritumu urnās pie kapiem? Kas dažviet mētājas ap kopiņām līdz nākamajai piemiņas dieni? Atkritumu kalni!
Vēl pavisam nesenā pagātnē, kad sveču ražotāji, vismaz mūsu zemē, nebija iedomājušies mazās un ne tik mazās ploškiņas satutināt stikla un plastmasas trauciņos ar metāla vāciņiem, mēs pirkām parastās garās sveces, bet svētku noskaņa nemazinājās. Jā, vējā un lietū bija problēmas nosargāt liesmiņu, bet nopūsto svecīti varēja aizdegt nākamajā kapu apmeklēšanas reizē. Piemiņa no tā nemazinājās.
Tagad, kad ikdienā cenšamies uzsvērt, ka esam zaļa valsts, ka jāsaudzē daba, redzot to ārprātu, kas norisinās šajos liesmiņu dedzināšanas pasākumos, pārņem šausmas. Pavisam drīz būs Latvijas dzimšanas diena, būs Lāčplēša diena, un atkal – atkritumu kalns, kas pavada šos pasākumus.
Ar šo visu iepriekšteikto es nebūt neaicinu nesvinēt svētkus vai nepieminēt aizgājušos. Tikai padomāt, vai tiešām viņiem tur tajā nezināmajā pusē būs gaišāk un siltāk, ja mēs, paklusām veroties uz kaimiņa pusi, noklāsim teju uguns paklāju. Tās pāris parastās svecītes bez greznās stikla vai plastmasas čaulas sildīs tikpat gaiši, jo patiesā liesmiņa ir katra sirdī, un to redzam un jūtam katrs pats. Ja tā ir izdzisusi, tad nekādi sveču desmiti nemainīs pilnīgi neko.
Nieki vien? Tā nav problēma? Varbūt… Bet tomēr, redzot tās iespaidīgās mēslu kaudzes visapkārt kapiem, kur novietoti konteineri, vismaz man sajūtas ir ļoti ļoti pretrunīgas. Gandrīz līdz domai šajā piemiņas dienā kapu dārziņā novietot tikai ziedus, bet piemiņas svecīti visiem aizgājējiem klusi aizdegt mājas svečturī. Bet ko padomās cilvēki? Varbūt šis ir tas jautājums, kā dēļ mēs cenšamies iedegt noteikti par pāris svecītēm vairāk nekā tur pie tās kopiņas. Skumji…
