Lielupe vienmēr ir bijusi viena no upēm, kas dod lielākās copes intrigas kā pozitīvā, tā negatīvā nozīmē.
Praktiskā makšķerēšanā šeit vairāk vai mazāk visu nosaka jūras klātbūtne un tās zivju artava upes baseinam. Par piemēru varu minēt, ka šajā ziemas sezonā Lielupē līdz pēdējai vētrai, kas tiešā tēmējumā no jūras līča iepūta upē ne tikai masu ūdens, bet arī zivis, salīdzinoši valdīja klusums. Jā, šur tur pa līčiem veči ķēra pa ašukam, kādam trāpījās arī nomaldījusies vimbiņa, bet visumā klusa upe, un tad nāca “lielais pūtiens”. Neapskaužu tos iedzīvotājus, kam šī vētra pārvērtās par veselu problēmu gūzmu attiecībā uz mājvietām un pārvietošanos. Šeit, kā saka, kokam divi gali. Savukārt makšķernieki, būdami koka otrā galā, berzēja rokas, jo nācās tikai nogaidīt, kad ar upes ūdeni pārplūdušās pļavas un līdz ar to salauzītais ledus atgriezīsies savās vietās, iestāsies mīnusi un tad uz copi, jo upei pēc senas pieredzes vajadzēja būt pilnai ar zivīm. Galvenais – stabils ledus un droša pārvietošanās.
Nekā jauna, viss pa vecamTā arī notika, un viss kā likumsakarībās ierakstīts. Tiklīdz uzsala vajadzīgie 7–10 centimetri ledus, tā Lielupe ap Majoriem un Dubultiem bija kā sētin nosēta ar copmaņiem un, protams, paredzējums arī piepildījās. Izvēle lieliska. Gribi – meklē gar krastu asari, ja ne, tad soļo uz upes vidu, kur tevi itin palielā straumē gaida zandarti un vimbas. Trāpījās arī pa skaistai vēdzelei, kas šajā posmā nav nekāds retums, ja vēl vietējām nāk talkā “jūrnieces”, tad iet itin interesanti.
Vimbas un zandartiPar šīm zivīm vienmēr uz Lielupes ir bijis īpašs stāsts. Īpašs tas ir kā par noķerto zivju daudzumu, tā arī izmēriem un metodēm.Abām zivīm, makšķerējot itin lielā straumē, lieto smagos mānekļus.Aukla no 0,14 līdz 0,18 milimetriem, karabīnīte ar griezuli un tā saucamais žuks (vaboles tipa māneklis) galā. Ar šādu it kā vienkāršu metodi tie, kas māk darboties, velk vimbas itin raiti. Atkārtošos, tie, kas māk darboties, jo pareizā spēle arī lielā straumē ir svarīga. Tā vienkārši melns uz balta to neaprakstīsi. Ir jāmēģina tās nedaudzās versijas un vienkārši jāiegrāmato smadzeņu šūnās moments, uz kurām kustībām zivs ņēma. Tas ir no sērijas par copi likumīgā kārtā. Savukārt ir tā saucamie “īpaši gudrie”, kuru darbībai diemžēl nav iespējams pieķerties arī inspektoriem un, salīdzinot ar tiem copmaņiem, kas mānekļus straumē kustina loģiskā ritmā, savējos rauj uz augšu ar tādu sparu, ka, šķiet, tūlīt no pleca atrausies roka. Protams, mēs, godprātīgie, šādu rīcību saucam par cemmerēšanu, bet metode ir atļauta un nekur neviens nav aprakstījis, cik lielai un asai jābūt rokas amplitūdai zivs pieciršanas brīdī. Man, kam ziemā vimba galīgi nav top zivs, salīdzinot ar pavasari, kad no malas var ķert itin smukus asarus, ir interesanti vērot, kā vairāki makšķernieku bariņi (ap 30 cilvēku katrā) lēnām “veļas” pa upes ledu no vienas vietas uz otru. Cilvēku bars uz ledus seko zivju baram zem tā. Kustības virzienu nosaka tie cilvēki, kas izvelk zivi. Zibenīgi uz šo vietu pārvietojas un mēģina pielīst pēc iespējas tuvāk katrs, cik kuram pietiek bezkaunības. Šeit arī notiek interesantas lietas, ko var nosaukt vienā vārdā – “plānprātība”. Pagājušajā nedēļā, kad mierīgi no malas šo cirku vēroju, pie sevis domāju: kā septiņu centimetru biezais ledus spēj viņus vienā vietā izturēt, turklāt klausīties vēl šos izteiksmīgos tekstus un vērot nepārprotamos žestus, kas neliecina par normālu copmaņu atrašanos uz ledus. Reizēm aiziet tik tālu, ka prātīgāk ir paiet malā un meklēt citu vietu. Asarus meklējotPagājušajā nedēļā metos Lielupē asaru meklējumos un šai nodarbei noziedoju divas dienas. Pirmajā rezultāts bija visai neveiksmīgs, ja neskaita zivis ap 100 gramu, bet otrajā rezultāts un darbošanās bija ļoti interesanta. Iepriekšējā dienā gar krasta joslu atradu aptuveni 10×10 metru platu padziļinājumu ar gandrīz trīs metru dziļumu, pirmās dienas vakarā pirms prombraukšanas iebaroju ar aptuveni 0,5 kilogramiem zemes plus motilis. Nākamajā rītā, neapšaubāmi, bija jānokļūst šajos āliņģos pirmajam. Tas arī izdevās. Jau pirmajā laidienā kaut kam atstāju 0,75 milimetru auklas galu ar mormišku kā pīrsingu lūpā. Pats vien vainīgs, jo iepriekšējās dienas iespaidā atļāvos auklas spolīti piegriezt ciet. Nākamais asaris, svarā ap 300 gramu, jau pacēlās uz ledus. Tā līdz vakaram, nemainot aukliņu, pievilku smukus asarus ap astoņiem kilogramiem. Turklāt piebildīšu, ka neizdarīju nekādu papildu iebarošanu, ja vien neskaita to, ka āliņģī regulāri iemetu tikai tik daudz motiļu, cik palika pirkstos pēc attiecīga daudzuma tārpiņu uzspraušanas uz āķa. Vēl jāņem vērā, ka Majoru pusē Lielupes kreisais krasts ir ar ļoti nevienādu, paugurainu gultni. Neapšaubāmi, šādas vietas asariem ļoti patīk. Pašam makšķerniekam gan nākas nedaudz iesvīst, jo sameklēt šādos apstākļos dažādos padziļinājumus nav nemaz tik viegli. Taču ledus ir plāns, un tas atvieglo darbību.Vai asari var iebarot?Patiesi apliecināt šo faktu nevar. Var mēģināt dot džokeri (smalku motili), var jaukt motili vai džokeri kopā ar zemi. Te visa fiška slēpjas tajā apstāklī, ka asaris motiļa klātbūtni jūt, bet, lai atrastu, tam nāksies parakties pa melnzemi un tārpiņus atlasīt. Tas aizņems laiku un līdz ar to strīpaini piesies pie vietas, kas makšķerniekam ir arī vajadzīgs. Savukārt ir ļoti daudz gadījumu, ka asarim iebarošanu vai piebarošanu labāk neveikt nemaz, jo ziema ir ziema un apetīte tam nebūt nav salīdzināma ar vasaras silto ūdeni. Vienā vārdā – jāeksperimentē!Vēl sveicieni tiem “gaļeniekiem”, kas, vimbas ķerot (vienā copes reizē atļauts paturēt 5 gab.), ik pa brīdim skraidelē uz mašīnām un azotē aizliktās zivis krāmē bagāžas nodalījumā. Jums šķiet, ka jūsu nodarbi neviens neredz vai neizprot? Neviens inspektors vairs klaji neskraida pa ledu un neauro jau pa gabalu, ka zivju inspekcija nāk. Vispirms viss no malas tiek nofilmēts kā lietišķs pierādījums, un tad jau sākas ziepes.Lai jums ne asakas!
