Tautas reliģiozitātē katru pavasari svinētās Lieldienas saistās gandrīz ar visu iespējamo — ar zaķiem, olām, pūpoliem, ilgi gaidīto pavasari, ar īpašiem rituāliem brīvā dabā, mājās un baznīcās.
Tautas reliģiozitātē katru pavasari svinētās Lieldienas saistās gandrīz ar visu iespējamo — ar zaķiem, olām, pūpoliem, ilgi gaidīto pavasari, ar īpašiem rituāliem brīvā dabā, mājās un baznīcās. Šie pašsaprotamie, taču saturā tik izplūdušie svētki populārā formā ietver sevī tik daudzas tradīcijas, priekšstatu sistēmas, pat nesavienojamas un neskaidras lietas.
Lieldienas ir viens no kristīgās pasaules centrālajiem notikumiem. Ja Kristus nebūtu augšāmcēlies, tad nedz ticībai, nedz Dieva pielūgsmei nebūtu nekādas vērtības. “Tas stāv ārpus mūsu izpratnes. Tieši tādēļ tie ir svētki, kurus daudziem grūti pieņemt un saprast. Ja cilvēks to nav atklājis sevī vai Svētais Gars viņā to nav atklājis, tad nav jābrīnās, ka daudziem cilvēkiem Lieldienas ir kaut kas ārpus ticības un nesaistīts ar baznīcu, kristietību un attiecībām ar Dievu,” skaidro Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Arnis Bušs.
Atribūtika kļūst svarīgāka par būtību
Pirms šīs publikācijas tapšanas pamēģināju sameklēt, ko mums piedāvā interneta pārlūks “Google” latviešu valodā, uzrakstot vārdu “Lieldienas”. Vairāki desmiti mājas lapu piedāvāja informāciju par Lieldienu tradīcijām no folkloristikas aspektiem, ceļojumus uz dažādām valstīm Lieldienu laikā, un atradās tikai viena publikācija, kas nodrukāta kādā Latgales avīzē, un šīs publikācijas autors ir teoloģijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Ralfs Kokins.
Jautāju A. Bušam, kāpēc par Lieldienu simboliem uzskata olas, cālīšus un zaķus. “Ja uz lietām skatāmies simbolos, tad ar olu Lieldienām ir sakars — no tās dzimst dzīvība. Tieši tāpēc ola kā simbols kristīgajā pasaulē parādījās agri. Par zaķi, kurš ir pūkains, mīļš, ar garām ausīm, man grūti kaut ko pasacīt,” smaida mācītājs. Viņš uzskata, ka šis ir tipisks gadījums, kad atribūtika un ārējas izdarības kļūst svarīgākas par būtību, — olas ir kļuvušas svarīgākas par Kristus augšāmcelšanos, un tā vietā, lai Lieldienu rītā dotos uz dievnamu, cilvēki cenšas dārzā slēpt olas.
Nav laika iedziļināties parādībās un procesos
Ir lietas, kurās folklora savijusies kopā ar ticību. Pavasara iestāšanās cilvēkiem vienmēr bijis nozīmīgs brīdis. Baznīcai nav nekas iebilstams, ja cilvēki pavasarī dažādos veidos izrāda savu prieku vai skumjas. “Allaž esmu sacījis, ka folklora, tautas dziesmas ir pašu cilvēku — mūsu tēvutēvu un senču — radītas. Tā ir milzu bagātība, un to neviens negrasās noliegt. Mani uztrauc tas, kurā brīdī tas ir kļuvis pielūgsmes vērts. Pavasari var sagaidīt ar dejām, šūpošanos un priecāšanos. Tas ir skaisti, bet, ja cilvēkus aizkustina tikai šādas izpausmes, manuprāt, tas ir tikai virspusēji un nožēlojami,” pārliecināts A. Bušs. Viņš domā, ka pie visa vainīgs mums uzspiestais dzīvesveids — visu izzināt un darīt virspusēji. Sabiedrībā ir milzīga informācijas aprite, bet iedziļināties parādībās un procesos nav laika. Virspusēji iepazīstam viens otru ģimenes attiecībās, tikpat virspusēji iepazīstam Dievu un visu, ar ko vien saskaramies.
Pēc jūdu likumiem, apsūdzība nebija likumīga
Palmu svētdiena jeb tautā sauktā Pūpolsvētdiena ir tā diena, kad Kristus pēdējo reizi savas dzīves laikā iegāja Jeruzalemē, kur sajūsminātā tauta viņu sagaidīja ar gavilēm. Ļaudis viņu sagaidīja kā Pestītāju. Šo nedēļu Jēzus pavadīja Jeruzalemē kopā ar saviem mācekļiem.
Viņa ienākšana pilsētā stipri satrauca tā laika garīdzniecību, rakstu mācētājus, farizejus un jūdu tautas vadoņus. Viņi “jauno ticības censoni” mēģināja nolikt pie vietas, meklējot dažādus iemeslus Jēzus apvainošanai un sagūstīšanai. Zaļajā ceturtdienā tas viņiem izdevās — Jēzus tiek sagūstīts. Šī diena vēl ir svarīga ar to, ka pirms sagūstīšanas tika iestādīts Svētais Vakarēdiens — pēdējais Jēzus mielasts ar viņa mācekļiem.
Naktī uz piektdienu notika visādas darbības — sasauca Sinadrijas sēdi, kas patiesībā pēc tā laika likumiem drīkstēja notikt dienas gaismā. “Pēc jūdu kārtības, Kristus apsūdzība nebija likumīga, bet, ja kaut ko ļoti vēlas safabricēt, kā tas notiek arī mūsdienās, to parasti izdara,” stāsta mācītājs. No rīta Jēzu veda pie Poncija Pilāta. Viņš savas rokas negribēja aptraipīt un nosūtīja apsūdzēto pie Hēroda, kurš savukārt uzskatīja, ka lieta tomēr ir jāiztiesā Poncijam Pilātam. Pat Romas impērijas jurisprudence, ko uzskata par demokrātijas iedīgli pasaulē, bija nespēcīga spriest taisnu tiesu. Tauta tika tā vadoņu iespaidota, ka bija gatava atbrīvot noziedznieku Barabu, bet Kristus tika sists krustā. Lielajā piektdienā viņa dzīvība izdzisa.
Notikums nav ar prātu skaidrojams
Pēc tā laika paražām, sievas devās pie Kristus kapa veikt jūdu tautā noteikto rituālu — mirušā miesu svaidīt ar eļļu. Tomēr kaps bija tukšs. “To mums saprast ir visgrūtāk, un bez ticības patiesībā to vispār nav iespējams saprast. Daudzi no mums ir gatavi būt kopā ar Jēzu viņa triumfa brīžos Pūpolsvētdienā. Ikvienam no mums ir bijuši šādi patīkami brīži, kad uzklausām slavas dziesmas. Arī nodevību un netaisnu notiesāšanu ir piedzīvojis ikviens. Lielās piektdienas notikumos ir vēsturiski interesanti iedziļināties. Arī dievkalpojumi, lai cik tas dīvaini būtu, ir labi apmeklēti, bet svētdienā daudzi cilvēki it kā pazūd, jo šis notikums nav ar racionālu prātu skaidrojams,” novērojis mācītājs, jo Lieldienu notikumu nevar iemācīt vai iestāstīt.
Lūkas evaņģēlijā eņģeļu vēstī ir sacīts: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko viņš jums runājis, sacīdams: “Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešajā dienā augšāmcelties””. Tas nozīmē, ka visa mūsu dzīve ir Kristus nepārtrauktas klātbūtnes laiks. Tāpēc arī Bībele mūsu mūžu dēvē par žēlastības jeb iespēju laiku.
Bībele nav morāles un likumu grāmata
“Cilvēkam bez reliģiskām vērtībām var rasties jautājums, kāpēc gan Bībelē rakstītais ir tik ļoti svarīgs. Tāpēc, ka Bībele satur liecību par Kristu kā vēsturisku, visu pasauli satricinošu notikumu un kā īstenību, ko varam piedzīvot savā dzīvē, ja vien gribam. Bībelei ir šī autoritāte, jo neskaitāmas kristiešu paaudzes jau apmēram 2000 gadu garumā tajā atpazīst savu ticību,” raksta teologs Ralfs Kokins.
Bībele liecina par neparastām, pat neticamām un neiespējamām lietām. Tur sacītais visbiežāk ir īsts šoks un izaicinājums visiem mūsu priekšstatiem, pārliecībām un tradīcijām, pat mūsu samocītajiem svētuma, pareizības un glītuma katalogiem. Bībele nav morāles un likumu grāmata, kas meklē garlaicīgu un pliekanu pareizību. Tā jautā pēc cilvēka sirds.
Cilvēkiem, kuri Bībeli nepazīst un dzīvo no populāriem aizspriedumiem, tā ož pēc salkana pelējuma, garlaicības un dīvainības. Tomēr ticīgam cilvēkam no tās lappusēm aizraujoši pretī joņo svaigs, nevaldāms, dzīvības un mīlestības pilns vējš.
