Nupat atklātībā nokļuvusi satraucoša vēsts — biedrības “Skalbes” direktores asistente Gunita Ausekle paziņojusi, ka organizācijas uzticības tālrunis ik gadu saņem vairākus simtus zvanu no bērniem, kuri apsver iespēju izdarīt pašnāvību.
Nupat atklātībā nokļuvusi satraucoša vēsts — biedrības “Skalbes” direktores asistente Gunita Ausekle paziņojusi, ka organizācijas uzticības tālrunis ik gadu saņem vairākus simtus zvanu no bērniem, kuri apsver iespēju izdarīt pašnāvību.
Pērn padarīt sev galu pa tālruni solījuši 840, bet 2003. gadā — 1600 jauniešu. G. Ausekle pieļauj, ka tādu bērnu var būt vēl vairāk, jo ne jau katrs nolemj piezvanīt pa uzticības tālruni. Viņai var piekrist, jo arī es, klausoties paziņās, esmu dzirdējis viņu žēlošanos par bērniem, kuri ne pēc kā vairs nevēlas tiekties, jo neredzot dzīvei jēgu. Būtībā tā ir šaušalīga ziņa. Sabiedrības apzinīgākajai daļai, kas pārstāv izglītības, valsts pārvaldes iestādes, vajadzētu nekavējoties meklēt atbildi uz jautājumu — kādēļ liela daļa jaunatnes dzīvi uzskata par bezjēdzīgu, jo ne jau tikai tie bērni, kuri ģimenēs izjutuši vardarbību un neiecietību, domā par pašnāvību. Diemžēl šī ziņa nekādu aktivitāti sabiedrībā nav izraisījusi. Tā lielāku uzmanību pievērsa homoseksuālistu parādei un baumām par iespējamo sāls pazušanu no veikaliem. Pēdējos divos gados presē esmu vairākas reizes izteicis bažas par to, ka visā valstī un tātad arī tās izglītības sistēmā nav sabalansēti morālo un materiālo vērtību kritēriji. Par ideālu, uz ko pastāvīgi tiekties, ir noteikts zelta teļš, bet kultūras, ētikas un garīguma vērtības atstātas pie šī mirdzošā zvēra tēla kājām. Iznākumā valsts ir kļuvusi par mietpilsonisku vidi, kurā Raiņa apjūsmotās gaismas pils vietā gods tiek dots virtuvei un makam kabatā. Jaunatne tādā vidē negrib dzīvot. Daļa jauniešu gaida pilngadību, lai aizbrauktu strādāt un dzīvot uz ārzemēm, bet garā vājākie morāli sabrūk.
Par to, kādai jābūt jaunatnes audzināšanas sistēmai, lai nākamā paaudze dzīvē saskatītu jēgu, lakoniski un precīzi ir pateikts austrumnieku gudrībā — cilvēkam savā mūžā jānosit čūska, jāiestāda koks un jāizaudzina bērns. Ir jāizdara kaut kas labs un vērtīgs, kas paliek pēc cilvēka un turpina attīstīties, jākaro pret ļaunumu, un šī morāle jāiemāca bērniem. Austrumnieku teiciens ir īss, bet tā iedzīvināšana izglītības sistēmā un sabiedrībā ir ilgs un grūts darbs. To neuzņemsies mietpilsoniskas valsts vadītāji, kuri dzīvo pēc principa — pēc manis kaut ūdensplūdi.
