Nesen simtiem laivu 1. maija ietvaros ieslīdēja atļautajās ūdenskrātuvēs un pāris tonnu zaļsvārču noteikti tika pirmajās dienās izceltas no ūdens un iesēdinātas cepamajās pannās. Maija sākums vienmēr iezīmējas ar laivošanas un spiningošanas sezonas atklāšanu. Cik zinu, tad lielajos ezeros kā Burtnieks un Liepājas ezers pirmajā maija dienā atradās ap 400 laivu katrā.
Presings uz zivīm milzīgs, bet ne visiem, protams, ķērās. Tas ir pilnīgi loģiski, citādi mūsu ūdenskrātuves būtu sen jau pilnībā tukšas. Arī zivis ietur diētu, un vari lūgties, cik gribi, ja tām nav vēlmes nogaršot plastmasas voblerus, bleķa šūpiņus vai silikona zivtiņas, tad atliek vien tirgus plači un “svaigas” zivis ar smaržojošām žaunām un blāvām ačelēm, bet starp ledus gabaliņiem, lai, tā teikt, neizplēnētu pēdējais, uz aci redzamais, svaigums…
Tradicionāli uz Liepājas ezeruKaut kā tā ir iegājies, ka sezonas atklāšanu parasti iesāku ar divdiennieku Liepājas ezerā. Tas vairāk saistās ar iespējām attiecībā uz līdaku daudzumu un lielumu, jo ezera galvenais donors jūra šeit parasti ar rietumu vējiem ieplūdina svaigu ūdeni ar tikpat svaigām zivīm. Protams, lai tiktu pie kaut cik iespaidīgas izklaides, šis tas no ezera (jebkura) ir arī jāzina. Šogad, tāpat kā citus gadus, Liepājas ezerā maijā drīkst paturēt trīs līdakas. Cik tas ir attaisnojami, grūti pateikt, jo visur citur drīkst vienā copes reizē paturēt piecas zaļsvārces. Savā ziņā var piekrist ezera apsaimniekotājiem par lielo zivju koncentrāciju un makšķernieku negausīgo rīcību, no kuriem daudzi pamanās vienā copes reizē iznest ne tikai trīs līdz piecas zivis, bet gan krietni vairāk. Iespējams, ka šādu praksi varētu un vajadzētu ieviest arī citos Latvijā populāros ezeros.
Laikapstākļi nelutinaLaikapstākļi maija pirmās dienas rītā nepavisam nelutina. Rasina neliels lietutiņš, un vējš pūš jau piecos no rīta, kas nepielūdzami draud pārvērsties kārtīgā pūtienā. Esam ieradušies pieklājīgi agri un, nobraucot 250 kilometru, joprojām jūtamies itin spirgti. Ir taču motivācija?! Iepriekšējā informācija, ka ezerā ir katastrofāli zems ūdens līmenis, sevi neattaisno. Vieta pilsētā, kur ir iespējams ielaist laivas no attiecīga treilera, ir tikai viena, un, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nekas te nav ar ūdens līmeni mainījies. Seglojam savu 20 zirgspēju motoru, liekam spiningošanai domātos atribūtus laivā, bet tajā pašā laikā kāds nepacietīgāks copmanis jau pustumsā ar 2,5 zirgspēju motoriņu aizbrauc selgā. Nenobraucis pat minūti, tas ar dzenskrūvi atsitas pret nogrimušas baržas rāmi un, cik redzams, tad labu laiciņu, kaut ko spīdinot ar pieres lampu, remontē. Protams, šo vietu tie, kas bieži brauc uz Liepājas ezeru, zinām, bet es vienkārši apbrīnoju ezera apsaimniekotāju vienaldzību, jo apzīmēt pašiem jau sen zināmo un būtībā bīstamo vietu nav nemaz tik grūti. Arī mēs dodamies ezerā iekšā un, atraduši sev jau zināmu vietu, sākam strādāt. Sākums kluss un mierīgs. Dodamies uz citu vietu. Izmēģinājuši gumijas zivis (kas, kā vēlāk izrādīsies, būs citiem nesušas labus lomus), pārmetamies uz sekli peldošiem džerkiem.Izdodas atrast tādu vietu, kur no vienas laivas puses līdakas ceļam iekšā, bet uz otru laižam vaļā. Uzjautrinoši. Gaidām lielās, bet rīta cēliens tā arī paiet ar četrām līdakām uz diviem makšķerniekiem, un ap pulksten 13 dienā esam spiesti braukt malā, jo esam caursisti ar lietus un vēja brāzmām līdz pēdējai sausajai apģērba vīlītei. Viesnīcā aizņemtais numuriņš nebūt nav siltāks, jo visā Latvijā apkures sezona ir beigusies. Tas laikam tāpēc, ka neviens arī neslēpo. Pārģērbjam sausās drēbes un pirmajā brīdī šķiet, ka kur vēl skriet. Kad paskatās pa logu, tad tur lido… ne tikai kaijas.
Trakiem pieder pasauleIzlemjam, ka tomēr braucam, jo Liepājas ezers ir ar to savdabīgs, ka labākie lomi ir tieši sliktos laikapstākļos. Piebraucam pie ezera, un cik interesanti ir mainījusies situācija. No rīta ezerā bija atrodamas ap 400 laivu, bet tagad skaties, kur gribi, nevienas dzīvas dvēseles vai peldošas “tupeles”. Protams, nav zināms, kas redzams otrā ezera galā, Bārtas upes grīvā. Braucam uz jau izvēlētu vietu. Vējš sāniski pūš kā no fēna. Lietus šaltis liek nožēlot, ka nav līdzi paņemti bārdas dzenamie vai matu šampūni, jo lietus duša ir tik spēcīga, ka varētu to izmantot nemaksājot par ūdeni. Braucot ezerā vienojamies, ja copes nav, tad pēc pirmās pusstundas tinam makšķeres. Mēģinām nostāties sev zināmā vietā ar enkura un divu ūdens izpletņu palīdzību. Kādu mirkli tas izdodas, un praktiski katrā otrajā metienā ir galā līdaka. Strādājam ar seklajiem džerkiem, un azarts paņem savu. Lai arī mūs lēnām nes pa ezeru uz priekšu, pat nepagūstam atjēgties, kad divas stundas ir garām. Paturam laivā 4,4 un 3,7 kilogramu līdakas, bet pārējām piešķiram amnestēšanu. Divās pēdējās stundās laivā ieceļam aptuveni 14 līdaku, kas nav mazākas svarā līdz diviem kilogramiem. Varētu sabildēt interesantus skatus, bet šķiet, ka tad fotoaparātam šī būtu pēdējā diena. Diemžēl kārtējo reizi izsecinām, ka nav sliktu laikapstākļu, bet ir līdzi paņemts nepiemērots apģērbs.
Otrā diena. Saule spīd…Nākamās dienas rītā esam augšā līdz ar saules gaismu. No vēja nav ne miņas. Debesis skaidras, mazpamazām iesārtojas apvārsnis. Ūdens virsējā kārta atgādina spoguli. Pazīstot Liepājas ezeru, ir skaidrs, ka jānotiek kādam brīnumam, lai līdakas neliktu vilties. Izbraucam gandrīz tukšu laivas motora 15 litru degvielas tvertni, bet, izceļot pārīti zemmēra līdaku, vairāk arī neko nemanām. Sen nebiju tik daudz rakņājies pa abām mānekļu kastēm, lai atrastu tos īstos. Katrā gadījumā savs labums tika arī no šī pasākuma, jo vismaz izmēģināju tādas versijas, kas līdz šim tika turētas rezervei, kaut arī tā īsti nezinu, kādai un priekš kam. Copmaņiem laikam jau ir tieši tāpat kā daiļajam dzimumam kosmētikas vai apģērbu veikalā. Actiņas iespīdas, pirkstiņi tver naudas maciņu un tikai mājās tiek pārdomāts, cik vērts ir bijis pirkums.Nu tad par pirkumiem un ne asakas! Tiekamies pie ūdeņiem!
