Ir gada pelēkākais mēnesis, ko dēvējam par patriotisko mēnesi. Liktenim labpaticies, ka Latvijas pašus svarīgākos svētkus – 11. un 18. novembri –, kuros apzināmies savas saknes un pieminam kritušos latvju kareivjus, svinam novembrī. Šis gads tiešām ir īpašs, jo mums, tagadējai paaudzei, būs tā laime svinēt Latvijas valsts simtgadi. Tas tiešām ir tāds notikums cilvēka dzīvē, kas atmiņā noteikti paliks uz mūžu. Un lai tā būtu, katrā mazākajā Latvijas nostūrītī svinēs Latvijas dzimšanas dienu.
Latvija ir mana zeme, kur dzīvojuši mani senči un dzīvo mani bērni. Skatoties plīvojošajā Latvijas valsts karogā, esmu pateicīga liktenim, ka man nav bijusi vēlme aizbraukt no savas zemes, no savas pilsētas. Manu pārliecību stiprina cilvēki, kuri intervijās pasaka, ka arī viņiem nav bijusi vēlme pamest Latviju. Vienā no pēdējām intervijām, kurā sarunājāmies ar uzņēmēju Jāni Čākuru, jautāju, vai viņš ir gribējis braukt peļņā uz ārzemēm. Viņš atbildēja, ka pēc savas dabas ir nometnieks, nevis gājputns. Jānis ar brāli Mārtiņu Ērģemes pagasta Omuļos spējuši izveidot un attīstīt nelielu ražošanas uzņēmumu, kurā tiek ražotas detaļas mūsdienīgajai un pietiekami sarežģītajai meža tehnikai. Uzņēmēju Čākuru labā slava izskanējusi ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Somijā un pat Austrālijā. Šādi cilvēki stiprina un rada pārliecību, ka katram ir jādzīvo savā zemē un jādara darbs, kas interesē un rada prieku. Manuprāt, tas ir pats īstākais patriotisms – dzīvot un strādāt Latvijā, vairot tās labklājību. Reizēm tiešām ir grūti un sarežģīti, bet vai svešumā būtu vieglāk? Domāju, ka ne, un, skatoties, ka tomēr Latvijā maziem solīšiem jūtama attīstība, ir cerība un ticība, ka ne viss ir tik slikti, kā izskatās. Novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem mīlēt savu ģimeni, mājas un darbu, jo tikai tā mēs paužam mīlestību arī savai Latvijai. Priecīgus svētkus!
