Trikāta ir mana dzimtā puse, Valka – pilsēta, kurā dzīvoju un strādāju. Te piedzimuši, aug un mācās mani bērni. Abas vietas man ir mīļas un sirdij tuvas. Ik reizi, aizbraucot uz Trikātu, mani pārņem pamatots lepnums. Saka, ka trikātieši ir īpaša tauta, kuri ir piesardzīgi, spītīgi, neuzticīgi, pirms tuvināties, pārbauda, vai ir vērts vispār atvērt savas mājas durvis. Ar to viņi ir spējuši paveikt apbrīnas vērtas lietas. Atceros, skolas gados pagasta centra parks bija aizaudzis, neizkopts. Turpat netālu atradās ugunsdzēsēju depo, kur stāvēja vairākas vietējās ugunsdzēsēju brigādes mašīnas un ekipējums. Izjūkot kolhozam, paputēja arī ugunsdzēsēji, un ilgu laiku depo stāvēja tukšs un pamests. Tagad ar tādu parku un atjaunotu “Depo”, kur izveidots saieta nams, varētu lepoties pat sakoptības ziņā izslavētā Ventspils. Nesen Trikātā atklāja pieminekli senās Tālavas valdniekam ķēniņam Tālivaldim. Līdz šim nebiju dzirdējusi, ka kāds zemes kopējs tik neatlaidīgi būtu īstenojis savu sapni, bet Latvijā pazīstamais lauku uzņēmējs Rihards Circenis to izdarīja. Nu tas ir baudāms visiem. Trikātiešiem ir pašiem savs piemineklis, kas paaudžu paaudzēs atgādinās, ka šajā vietā dzīvojuši un dzīvos stipri ļaudis. Lepojos arī ar savu pirmo skolu Gaismaskalnā, kurā man iemācīja ne tikai latviešu valodu un literatūru, matemātiku un fiziku, bet arī apziņu, ka savas saknes jāmīl un jāciena.
