Ērģemes pagasta “Lejaskukru” sētas pagalmā stāv varens laukakmens. Savulaik saimnieks Arvīds Lūsis tīrumā ieraudzījis mazu akmens maliņu un gribējis to pats izrakt.
Ērģemes pagasta “Lejaskukru” sētas pagalmā stāv varens laukakmens. Savulaik saimnieks Arvīds Lūsis tīrumā ieraudzījis mazu akmens maliņu un gribējis to pats izrakt. Vēlāk atklājies, cik tas milzīgs, tāpat kā pēc daudziem gadiem A. Lūša lielā bagātība, jo bijušajam leģionāram pieder viss, kas ar viņu noticis.
A. Lūsis ir viens no tiem vīriem, kuriem nevar iestāstīt pasakas par leģionāriem kā fašistiem un nacistu pakalpiņiem, jo viņš zina patiesību. Otrā pasaules kara gados viņš kā vācu armijas latviešu leģiona 15. divīzijas karavīrs līdz pat Vācijas kapitulācijai piedalījās vairākās kaujās, kara beigās nokļuva amerikāņu gūstā, bet pēc atbrīvošanas atgriezās Latvijā.
“Latvieši, kuri atradās vācu armijā, necīnījās par Hitleru, tāpat kā daudzi Sarkanajā armijā iesauktie tautieši nekaroja par Staļinu. Mūs iesauca, un vajadzēja iet,” saka A. Lūsis.
No krieviem izdodas izvairīties
“Lejaskukru” mājas atrodas patālu no ciemata centra, klusā un gleznainā vietā pie skaista ezera. To ir privatizējusi A. Lūša meita, kurai tēvs norakstījis saimniecību. Sēžam ezera krastā un runājam. Vējā klusi šalc kuplās koku galotnes, virs pieneņu ziediem zum bites un šķiet, ka šāds miers te ir mūžīgs. A. Lūsis atzīst, ka vairs nav tā spēka, kas piemita agrāk. “Visu laiku kaut ko gribas padarīt, bet jūtu, ka daudz ko vairs nespēju. Rit jau 85. dzīves gads. Vasarā te ir skaisti un labi. Grūtāk ziemā, kad ceļš līdz lielceļam ne vienmēr ir izšķūrēts. Tad ir problemātiski nokļūt līdz ārstam vai veikalam, lai nopirktu maizi,” saka A. Lūsis.
“Lejaskukros” A. Lūsis nodzīvojis 65 gadus. “Te atnācu 1941. gadā. Manas tēva mājas ir Kārķu pagasta Vēveros, bet uz “Lejaskukriem” pirms kara braucu meitās. Šeit arī atradu savu nākamo sievu Annu,” atceras A. Lūsis. Kad Latviju okupēja PSRS, viņš domāja, ka vajadzēs doties dienēt krievu armijā. “Tādas runas dzirdējām. Biju uz visu sagatavojies un gaidīju, kas notiks. Neviens no man pazīstamajiem apkārtnes puišiem negribēja saņemt iesaukuma pavēsti. Es to arī nesagaidīju, bet vēlāk no leģiona neizdevās izvairīties. Toreiz biju pierakstīts Kārķu pagastā. Pēc vāciešu ienākšanas saņēmu paziņojumu, ka man jāiet uz kādu saimniecību par laukstrādnieku. Es, būdams ar lielu galvu, paņēmu paunas un devos uz Ērģemi. Domāju — ja ko vaicās, teikšu, ka arī “Lejaskukros” vajag laukstrādnieku. Kad jaunās varas pārstāvji par to uzzināja, mani izsauca uz Darba pārvaldi Valkā un tur uzkliedza: “Vai jūs zināt, kas ir Lielvācija?” Es, sastindzis miera stājā, varēju tikai klausīties. Mani nosūtīja meža darbos. Tajos smagi saslimu. Apsaldēju nervu. Nogulēju piecus mēnešus. Pa to laiku vācieši veidoja iesaukšanas komisijas. Arī mani izsauca. Paiet nevarēju. Puiši mani aiz pleciem ienesa komisijas telpā. Mani tik un tā atzina par derīgu armijai, bet atļāva turpināt ārstēšanos. Leģionā nokļuvu 1944. gadā. Jūnijā sievai piedzima meita, bet augustā vajadzēja doties karā,” stāsta A. Lūsis.
Kaujā bojā aiziet puse rotas
Viņu kopā ar citiem iesauktajiem karavīriem kuģī aizveda uz Dancigu (tagad Gdaņsku). “Tur mums sākās apmācības. Līdz kara beigām vajadzēja cīnīties Polijas un Vācijas teritorijā. Pēc nosūtīšanas uz fronti man atmiņā spilgti palikusi viena smaga kauja. Kad mūsu rota, kurā bija 120 vīru, to beidza, dzīvi bija palikuši 60 puiši. Puse karavīru krita. Mirušo vidū bija vairāki man pazīstami puiši no Ērģemes, Kārķiem, arī no Smiltenes. Smagi to visu atcerēties. Krievi uzbruka ar milzīgu spēku. Sākām atkāpties. Pārspēks bija ļoti liels. Kādu nakti stāvēju postenī. Pēkšņi tālumā sāka dunēt lielgabalu kanonāde. Nojautu, ka būs jāglābjas. Devos modināt virsnieku. Teicu: “Leitnanta kungs, celieties! Šķiet, ka vajadzēs atkāpties.” Tā arī bija. Kad sākās pretinieku uzbrukums, katrs domāja tikai par to, kā izglābties. Par to, ka daudzi šajās cīņās palika neskarti, jāpateicas pulkvedim Janumam, kurš no nāves dzirnām prasmīgi izveda apmēram 1500 vīru. Viņš bija virsnieks ar lielu pieredzi. Pats Janums ar garu nūju rokās, šķērsojot purvus, gāja pa priekšu un visu laiku ar uzmundrinošiem vārdiem karavīriem neļāva pagurt. Viņš arī pastāvīgi atgādināja, lai nekur nenodarbojamies ar demolēšanu, un stingri aizliedza veikt jebkādas kriminālas darbības. Atceros, ka frontē bija tāds brīdis — vācieši aicināja krievus pāriet viņu pusē, bet tie savukārt vāciešus mudināja padoties. Krievi, aicinot pie sevis, solīja podiņu gulaša un pudiņu, bet vācieši kliedza, ka pie viņiem tagadējie pretinieki varēs baudīt maizi un dabūt visu pārējo, jo maršala Timošenko vairs nav. Mēs, kā paši mēdzām sacīt, devāmies māju virzienā — pie amerikāņiem,” atceras karavīrs.
Vācijā Arvīds pirmo reizi piedzīvoja uzbrukumu ar tā saucamajām katjušām. Šos mirkļus vēl tagad ar šermuļiem atceras vairāki kauju dalībnieki. “Mēs bijām atspiesti līdz jūrai, kad tas sākās. Raķetes kaukdamas lidoja mums pāri, un šķita, ka sekundē tās mūs samals miltos. Gulējām pieplakuši pie zemes kā nedzīvi. Turpat uz zemes nokārtojām savas dabiskās vajadzības. Tas bija briesmīgi,” apliecina A. Lūsis. Viņš piebilst, ka kaujās nebija laika domāt, vai izdosies palikt dzīvam vai ne. “Tādu pārdomu nebija. Bijām ellē un gaidījām, kad tas viss beigsies,” saka leģionārs.
Nokļūst amerikāņu gūstā
Pie Šverinas pilsētas aiz Berlīnes viņš kopā ar citiem cīņubiedriem nolika ieročus. “Tas bija 1945. gada 2. maijā, kad pie amerikāņiem kapitulējām ar Latvijas karogiem un atdevām šaujamos. Kādas divas nedēļas nodzīvojām mežā amerikāņu uzraudzībā. Tad mūs pārcēla uz apmetni pie jūras. Tur pavadījām apmēram četrus mēnešus. Par apstākļiem nevarējām sūdzēties. Amerikāņu karavīri bija laipni. Tad mūs aizveda uz gūstekņu nometni Beļģijā. Beļģi pret mums izturējās vēsi un pat naidīgi. Viņi mūs sagaidīja, vicinot dūres. Toreiz nebija zināms, kas katrs ir bijis vācu armijā un kādēļ karojis. Karā vācu okupēto valstu iedzīvotājiem mēs visi bijām ienaidnieki. Patiesībā leģionā lielākā daļa karavīru bija iesaukta ar mobilizācijas pavēli. Brīvprātīgi leģionā pieteicās vien tie, kuru tuviniekus staļinisti bija izsūtījuši uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā,” skaidro A. Lūsis.
Arī latvieši var būt dažādi
Domas leģionārus visu laiku vilka uz mājām, uz Latviju. Taču ceļš uz dzimteni bija līkumots. Gūstekņus vēlreiz aizveda uz Vāciju. A. Lūsis atceras, ka garajā ceļā uz mājām radās arī iespējas pašiem uz savu roku ātrāk aizbraukt Latvijas virzienā, bet bijušas bailes, vai tā nebūs došanās pretim jaunam gūstam. “PSRS varai neticējām. Kaut krievu misijā mūs centās iedrošināt, bažas nepārgāja. Pārliecinājāmies, ka arī paši latvieši var būt ļoti dažādi un spēj attieksmi mainīt atbilstoši vajadzībai un apstākļiem. Kad bijām jau atbrīvoti un Vācijā vēlējāmies pārnakšņot kādā latviešu nometnē, mums tur naktsmājas nedeva tikai tādēļ, ka esam bijuši leģionā. Tāda izturēšanās sāpināja. Kad devāmies karot, mūs pavadīja ar šņabi un ziediem, bet nu bija gatavi dunci mugurā iegrūst,” leģionārs nespēj noslēpt sirdī gruzdošo sāpi.
Gaida, kad paķers pistoli
Beidzot izdevās atgriezties mājās. “Arī dzimtajā pusē mani kādu laiku mierā nelika. Izsauca uz čeku un pratināja. Reiz tur mani noturēja no rīta līdz vēlam vakaram. Atminos, ka izmeklētājs centās mani izprovocēt uz nepārdomātu rīcību. Viņš uz brīdi izgāja no kabineta, atstājot uz galda pistoli. Labi sapratu, ka tā nav pielādēta un čekisti to vien gaida, lai es ieroci paķertu un mēģinātu tikt laukā. Viņu iecerētais gājiens neizdevās,” saka A. Lūsis.
Viņam sāp, ka arī tagad — brīvvalstī — valdībai un politiķiem attieksme pret leģionāriem ir diezgan atturīga. “Es nevaru saprast, kādēļ 16. martā ap Brīvības pieminekli vajadzēja apvilkt žogu. Tas nav glaimojošs simbols Latvijas brīvības tēlam. Ja jautājums ir par sabiedrības drošību, tad kādēļ sētu neapjoza ap Sarkanās armijas karavīru piemiņai uzcelto pieminekli. Tur prata neuzkrītoši rūpēties par cilvēku drošību. Domāju, ka tagad paši abu armiju bijušie karavīri nekādu naidu pret kādreizējiem pretiniekiem nejūt, vismaz manī naida nav. Visus mūs iesauca pret pašu gribu, un, lai paliktu dzīvi, vajadzēja cīnīties. Naidu kurina tie, kam tas šodien ir izdevīgi, bet kuri paši karā nav piedalījušies. Varu droši apliecināt, ka leģionāri nebija nacisti un nekādās eksekūcijās nav piedalījušies. Mēs bijām karavīri un cīnījāmies frontē. Tā ir patiesība,” apliecina A. Lūsis.
