Mājās tēvs saka meitai: “Paēd kārtīgi brokastis, jo dosies pie ārsta, un ar tukšu vēderu tu jutīsies slikti. Atceries, kā notika aizvakar?
Mājās tēvs saka meitai: “Paēd kārtīgi brokastis, jo dosies pie ārsta, un ar tukšu vēderu tu jutīsies slikti. Atceries, kā notika aizvakar? Neceri – pa ceļam veikalā nebrauksim un nekādas bulciņas nepirksim.” Kā jau tas notiek katru reizi, Marta sāk čīkstēt – viņai ļoti griboties ēst, sāp vēders un tūlīt kļūs slikta dūša. Pirmās desmit minūtes Māris ir nelokāms kā klints, jo viņš ir nolēmis – šoreiz no iepriekšējās norunas neatkāpsies.
Marta turpina īdēt un vairs nav tālu līdz asaru plūdiem, kas parasti šādās reizēs neizpaliek.
Meitenes tētis joprojām neatkāpjas un atgādina, ka vajadzēja paēst mājās un tagad būs jāpaciešas. “Es tevi mājās brīdināju – pa ceļam var kļūt slikti, tagad pacieties,” viņš joprojām paliek pie sava. Tā paiet krietns laiciņš – Marta čīkst, bet tēvs – nepiekāpjas. Mammas pacietībai pienāk gals. Viņa vairs nespēj izturēt un pieprasa, lai vīrs turpat piestāj pie veikala. “Beidz taču vienreiz spīdzināt to bērnu! Vai tev tiešām grūti nopirkt viņai ko ēdamu!” – sadusmoti saka mamma. “Lai taču bērns var nopirkt kādu kolu, čipsus un beidzot nomierināties!”
Tēvs smagi nopūšas un piestāj pie tuvējā veikala. Sieva atkal piekāpjas meitai. Kā vienmēr. Marta jūt, ka atkal panākusi savu, aizmirst par nelāgo pašsajūtu un sāk priecīgi čivināt. Nē, vajadzēja šoreiz palikt nelokāmam! Es taču teicu – pati nepaēdi, pati esi par to atbildīga!
