Pagājušonedēļ sabiedrībā skaļas diskusijas izraisīja Izglītības un zinātnes ministrijas ierosinātie grozījumi Izglītības likumā, kas paredz internetā publiskot pedagogu algas. Grozījumi noteica publicēt skolotāja vārdu, uzvārdu, amatu un algas apjomu. Pamatojums šādai rīcībai – tas padarīs atklātu un caurskatāmu valsts budžeta izlietojamu. Skaļie protesti gan lika ministrijas ierēdņiem apdomāties un ceturtdienas vakarā mediji jau ziņoja, ka vārdi tomēr netiks publicēti. Kāds naivums! Ja ir zināma pašvaldība un skola, tad pēc amata nav problēmu atšifrēt, kas tas par cilvēku. It kā latviešu, fizikas vai bioloģijas skolotāju būtu vesels pulks. Kāds ierēdnis jaunajai valdībai gribējis parādīt, ka kaut ko dara un parādījās šie grozījumi. Taču, ja visi ir vienādi likuma priekšā, tad publicēt vajadzētu arī policistu, ugunsdzēsēju un valsts ārstu algas. Tagad iznāk, ka skolotāji vienīgie uzskatāmi par blēžiem, ja jau tikai viņiem jābūt caurskatāmam budžetam. Kādēļ ministrijām un lielajiem valsts uzņēmumiem nav šīs caurskatāmības? Valsts kontrole jau ir ziņojusi, ka tajos atgriežas “trekno” gadu paradumi visus svētkus pamatīgi nosvinēt. Turklāt laikā, kad vismaz vārdos valdība pauž rūpi par skolotāja prestiža celšanu sabiedrībā, šāda rīcība skolotājus padara par peramiem bērniem. Jā, ir skolotāji, kuri saņem 600 un vairāk eiro mēnesī, taču der zināt, ka viņi skolā ir no agra rīta līdz vēlam vakaram, turklāt tas ir tikai lielpilsētās. Atbraucot no ārzemēm, mūsu pedagogi ar skaudību piemin dzirdēto par ārvalstu pedagogu algām. Valdība skatās ne tajā virzienā, kur vajadzīgs, bet varbūt tas nav nejauši.
