Uzzinot par briesmīgo mazās Diānas noslepkavošanu Dobelē un atceroties Inčukalnā bojā gājušo meiteni Justīni, gluži neviļus iešaujas prātā – kurš būs nākamais upuris.
Uzzinot par briesmīgo mazās Diānas noslepkavošanu Dobelē un atceroties Inčukalnā bojā gājušo meiteni Justīni, gluži neviļus iešaujas prātā – kurš būs nākamais upuris.
Mūsu valstī neviens vairs nevar justies drošs, ka, izejot no mājas, vakarā sveiks un vesels atgriezīsies. Atrodoties uz ielas, ar savu veselību un dzīvību riskē ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Pirms kāda laika biju aculiecinieks kādam notikumam Smiltenes autoostā. No rīta, kad gaidīju autobusu, ieradās bariņš jauniešu un uzsāka kautiņu. Neviens nevarēja būt drošs par sevi. Nesen Valkā, gandrīz centrā, līdzīgā kautiņā nodūra cilvēku. Ir baisi.
Televīzijas pārraidē no Dobeles kāda sieva izteicās, ka bērnībā mežu mežus viena izstaigājusi un pat domas nebijis par vardarbības draudiem. Tagad tā ir visur.
Daudzi vaino policijas bezspēcību. Policija cīnās ar sekām. Pirms daudziem gadiem, kad caur mežu mežiem vieni gājām, redzējām tikai dabas skaistumu, kapsētās senču tradīcijas, pret meitenēm izturējāmies ar pietāti, viņu klātbūtnē netikām vaļā no kautrības. Tā bijām audzināti. Tagad kapi saistās ar šausmu filmu biedējošiem skatiem, biezokņi atgādina uzglūnošas briesmas, izvērstā seksuālā tēma filmās un grāmatās vedina uz iekāri. Zemo instinktu kults komerckultūrā ir radījis augsni vardarbības izjūtām. Ja prāts nav aptvēris citas vērtības, tā pāraug darbībā. Tad ļaunums gavilē, bet mēs baidāmies un nesaprotam, kādēļ tas tā.
