Kopš sevi atceros, gotiņas aplokā, teliņi un rūpes par dzīvniekiem ir bijusi visa manas omes un opja dzīve, tādi ir mani vecvecāki Jānis un Sandra Veideri. Viņi saimnieko Bilskas pusē – “Lejassieros”. Tā kā pašlaik esmu praksē “Ziemeļlatvijā” nolēmu uzrakstīt par saviem vecvecākiem, tāpēc devos noskaidrot, kā veicas ar lauksaimniecības darbiem.
Dzīve laukos
“Lauku sētā darbs dzen darbu, šeit vienmēr ir ko darīt – gan ziemā, gan vasarā,” uzsākot stāstījumu smejas Sandra. “Varētu pat teikt, ka visu savu mūžu nodarbojamies ar lauksaimniecību, protams, agrā jaunībā ir bijuši arī citi darbi. Bet tagad jau apmēram gadus 30 iztiku pelnām nodarbojoties ar lauksaimniecību. Dzīvē ir gājis visādi – ir bijuši labi laiki, ir bijuši arī grūti brīži. Gribas atcerēties to labāko un ticēt, ka vienmēr kaut kā no grūtiem brīžiem tiksim ārā,” stāsta Sandra.
Visagrāk, jau pulksten sešos, diena sākas, kad brauc lielā pienmašīna sūknēt piena baseinu, tos lauku sētā dēvē par piena rītiem. Tad valda tāds patīkams stress, lai viss notiktu laikā, paspētu gotiņas sabarot un izslaukt. Lauku dzīve prasa lielu darbu, spēku un enerģiju. “Agrāk, kad bijām jaunāki un spēcīgāki, visu apdarīt laukos bija daudz vieglāk, gadiem ejot, veselība kļūst arvien sliktāka, tāpēc šobrīd, lai padarītu ikdienas darbus, vajadzīgs daudz ilgāks laiks,” piebilst Jānis. Šobrīd “Lejassieru” saimniecībā ir 27 govis un 30 jaunlopi, kā arī vistas, truši un citi lauku sētas dzīvnieki.
Barības sagatavošana
Jau ziemas mēnešos tiek domāts un plānots par vasaras sezonu un barības gatavošanu. Kamēr ziemā darba nedaudz mazāk, lopi apkopti, mājas darbi apdarīti, Jānis dodas uz garāžu labot tehniku – lēnu garu nesteidzoties, kārtīgi pucējot traktorus un citu saimniecības tehniku. Sandra pa to laiku nododas savam hobijam zeķu adīšanai. Ziemas mēnešos atliek nedaudz vairāk laika sev un hobijiem. Viņa visu ģimeni nodrošina ar siltām zeķēm.
Jāņa pārziņā ir darbu plānošana, viņš gadu gaitā ir izveidojis savu plānu, kad vislabāk sākt gatavot sienu. Viņš atšķirībā no citiem zemniekiem nesteidzas ar siena pļaušanu. Jānis to atliek uz vasaras beigām. “Barības gatavošana lopiem aizņem daudz laika, vasaras sezonā darba tiešām ir daudz. Problēmas vasarā sagādā laikapstākļi, bieži līst lietus, grūti ir sagādāt lopiem smaržīgu un labu sienu, tāpēc izvēlos labāk sienu pļaut pašās vasaras beigās. Mūsu gotiņas jau negrib ēst kautkādu sienu, viņām vajag, lai labi smaržo un garšo,” stāsta Jānis. Lopbarības sagatavošanā iesaistās visa Veideru ģimene, kad vien ir brīvs laiks. Ģimenes vīrieši jau agri dodas uz pļavu, bet sievietes gaida vīrus mājās ar siltām vakariņām, paveicot vēl mājas darbus un apkopjot lopus. Tā ir gadu gaitā iegājusies tradīcija. “Par laimi, aizvadītajā vasarā izdevās sagatavot labu barību. Principā neko nevar simtprocentīgi ieplānot. Piecelies no rīta, paskaties pa logu, ja ir labs laiks, traktorā iekšā un prom uz pļavu gādāt sienu,” atzīst Jānis. Agrāk, kad veselība bija labāka, Jānis palīdzēja arī kaimiņu saimniecēm nopļaut zāli, uzart zemi un citos lauku darbos. Tagad spēks ir tikai padarīt savus darbus.
Atrast laiku kopīgai atpūtai Sandrai un Jānim ir ļoti sarežģīti. Nevar paņemt brīvdienas, kad vien iegribas, vai aizbraukt ciemos un uzkavēties ilgu laiku. Ja ir jādodas uz kādu pasākumu, kas ilgst vairākas stundas, tad Sandra ar Jāni nedodas kopā, bet brauc tikai viens no viņiem. “Saimniecību nevar atstāt bez uzraudzības,” uzsver Sandra. Ir jādomā par to, kas notiek mājās, vai visiem visa pietiek, vai visi ir aprūpēti. Liels notikums ir tad, kad atnesas gotiņa, tas prasa lielu spēku ne tikai gotiņai, bet arī pašai saimniecei. Tuvojoties telītes vai teliņa dzimšanai, Sandra regulāri naktīs ceļas, lai dotos uz fermu apskatīt lopiņu un pārliecināties, vai nav nepieciešama palīdzība. “Mēs visu laiku esam iekšā savā darbā, tajā iesaistās visa mūsu ģimene, kad vien ir laiks. Mūsu fermā nav jaunākās tehnoloģijas, nespējam tik daudz nopelnīt, lai uzsāktu fermas remontu. Piena spaiņus nesam ar rokām, mēslus tīrām, principā visu cenšamies izdarīt paši, ko nevaram, to palīdz bērni, bet nealgojam nevienu, lai palīdzētu mums darbos,” piebilst Sandra.
Pienāk arī grūti brīži
Jau vairākus gadus Sandra un Jānis piena nodošanu uztic Rankas piena kombinātam. Aizvadītajā vasarā bija finansiālas grūtības, bija brīži, kad likās, ka visa 30 gadu gaitā izveidotā saimniecība būs jālikvidē. “Mums tika, tā teikt, iesaldēta nauda, līdz ar to par nodoto pienu maksāja daudz mazāk nekā vajadzēja. Lauksaimniekiem ienākumi bieži mainās, ir brīži, kad piena cena pieaug un tad atkal nokrītas. Par laimi, vienmēr izdodas atrisināt problēmas ar finansēm. Lūzuma punkti, kad gribas atteikties no visa, ir bijuši vairākkārt,” paskaidro Sandra. Lopiem nevar pateikt – es šodien darbā nebūšu, esmu slims. Laika sev atliek maz, lauksaimniekiem nav laika gulēt slimības gultā, darbi sauc, veselības uzlabošana tiek atlikta no gada uz gadu. “Varētu jau darbus uzticēt bērniem, bet nav ticības, ka viss tiks izdarīts tā, kā darām mēs,” piebilst Jānis.
Sandra zina katras gotiņas raksturu un īpatnības, slaukšanas procesā tas ir svarīgi. Sandrai ar Jāni gribētos uzlabot fermu, iegādāties kādu jaunu ierīci, lai ikdienā darbs nebūtu tik grūts, bet tam visam ir nepieciešami līdzekļi. “Veselība un finanses ir visu zemnieku problēmas, citam vairāk, citam mazāk, bet ir. Šobrīd iekrāt fermas uzlabošanai nav iespējams, algas mainās, vajadzību ir daudz gan pašiem, gan lopiem. Veselībai laiku veltīt neatliek, jāsaka tā – iesim un strādāsim līdz beidzamajam. Kad vairs kājas nespēs sevi nest uz priekšu, tad domāsim, ko darīt, pagaidām negribas domāt par ārstiem. Nav viegli, bet mēs cīnāmies, dzīvosim, redzēsim, kas notiks tālāk,” savās domās dalās Sandra.
Mīlestība pret dzīvniekiem
Ar lauksaimniecību ir grūti nodarboties, ja nav mīlestības pret dzīvniekiem. “Lejassieru” saimniecībā ir daudzi dzīvnieki, kas tiek izglābti no nelaimes. Ir sunītis, kas apmaldījies klīdis pa lielceļu, kaķīši, kas pieklīduši un atraduši siltu patvērumu “Lejassieru” saimniecībā. Draugi un radi zina, ka Sandras un Jāņa saimniecībā atradīsies vieta kādam četrkājainam draugam, tāpēc, ja ir situācijas, kad paziņas atrod kādu dzīvnieku, kas nonācis nelaimē, pirmais zvans ir tieši viņiem, uzdodot jautājumu, vai jūs varat paņemt pie sevis.
Sandra ar Jāni dzīvniekus uztver kā ģimenes locekļus, tāpēc nekad neatsaka. “Mums saimniecība liela, vietas pietiks visiem,” nosmej Sandra. “Mūsu dēli jau pieauguši cilvēki, katram pašam sava ģimene. Mums atliek mīlēt savus mazbērnus un dzīvniekus. Varētu pat teikt, ka dzīvnieki mums ir bērnu vietā,” atzīst Jānis. Mīlestība un cieņa pret dzīvniekiem tiek ieaudzināta paaudzēs. Nevienam netiek liegta iespēja palīdzēt dzīvnieku barošanā un kopšanā, arī pašiem mazākajiem Veideru dzimtas mazbērniem.
