Kā “Ziemeļlatvija” jau informēja, šopavasar pazīstamā pavārmeistara Mārtiņa Sirmā rīkotajā konkursā par labāko izcepto lauku torti godalgotas vietas ieguva mūspuses saimnieces – Jolanta Eberharde no Blomes un Sanda Studente no Ērģemes.Atzinību izpelnījās arī Jērcēnu pagasta cepējas Evijas Straumes torte “Ežu ģimene”, kas skatītāju vērtējumā dalīja ceturto un piekto vietu, bet žūrija novērtēja kā sesto. Jērcēnos vairākas saimnieces ir labas gatavotājas un konditores. Zinu, ka tur ir lieliskas sieru sējējas, ozolzīļu kafijas meistare, arī toršu cepējas, pie kurām esmu viesojies. Tagad braucu noskaidrot, kas Eviju pamudinājis aizrauties ar konditoreju.Pannai piemīt maģijaKad ieeju virtuvē, Evija uzreiz rāda savu lepnumu – pamatīgu elektrisko pannu, un es saprotu, ka tā nav tikai viens no virtuves piederumiem. Pannai uz saimnieci ir tikpat kā fascinējošs spēks. Tā ik pa brīdim velk pie sevis un it kā liek pamēģināt atkal kaut ko jaunu un vēl nebijušu izcept. Manas iedomas par pannas maģiju apstiprina arī tas, ka Evija atzīstas – daudzu gadu garumā viņa tādu nav ieraudzījusi nevienā veikalā. Pašai cepējai pannu dāvājusi mamma, kurai tā savukārt bijusi kāzu dāvana. “Mūsu ģimenē tā ir jau 33 gadus. Pannas īpatnība ir tā, ka tai spirāle ir ierīkota vākā un karsēšanas process notiek no augšas. Nekur citur es tādu neesmu redzējusi,” stāsta Evija. Tā, gluži nemanot, E. Straumei šis vaļasprieks pielipis, un nu viņa nespēj iedomāties dzīvi bez kūku cepšanas.Cepšanas mākslu apguvusi patiMārtiņa Sirmā organizētajā konkursā E. Straume šogad piedalījās jau otro reizi. “Pērn man tik labi nepaveicās. No pirmās gūtās pieredzes daudz ko biju mācījusies un sapratu, ka jāpiestrādā pie tortes vizuālā izskata veidošanas. Konditorejas gudrības speciāli neesmu mācījusies, tā sakot, cepu kūkas pēc principa – kā protu, tā daru. Pirmajā konkursā man bija interesanti redzēt, kādus tik noformējumus izceptajiem kārumiem var izvēlēties. Vēlāk radās iespēja piedalīties kādas ārzemju latvietes rīkotajos kursos, kur iemācījos torti garnēt. Uzzināju arī, kuros Rīgas veikalos iespējams nopirkt visus nepieciešamos piederumus. Ļoti priecājos, ka varēju tos iegādāties. Šopavasar, kad televīzijā ieraudzīju reklāmu, kurā Mārtiņš Sirmais atkal aicināja uz toršu cepšanas konkursu, sapratu – man jābūt tur,” stāsta E. Straume. Galvenais vērtētājs – dēlsStāstot par savu vaļasprieku, Evija pasmaida un piebilst, ka pirmais un galvenais viņas kūku vērtētājs ir dēls Arnis. “Kritiskas piezīmes viņš nekad neizsaka, tikai norāda, kurš cepums iznācis pats garšīgākais. Arī pirms konkursa man dēla vērtējums bija svarīgs. Šad tad viņš nevar noturēties un nāk palīgā tortei veidot garnējumu,” saka E. Straume.Saimniece nenoliedz, ka viņai patīk arī eksperimentēt virtuvē. “Es daudzko esmu gatavojusi pēc savas izdomas un iedvesmas. Arī lauku torti bieži cepu pati pēc savas izdomātas receptes, jo apnicis tradicionālais variants, kad tortes apakšējā kārtā liek ievārījumu, bet augšējā – vārīto krēmu. Pašlaik man iepaticies apakšējā kārtā likt grauzdētus riekstus un cepumus, kas iemīcīti vārītā krēmā. Es to kuļu nevis ar sviestu, bet skābo krējumu. Augšējā kārtā lieku krēmu ar zemenēm, jo tagad tieši ir zemeņu laiks. Var likt arī jogurtu. To tepat savā saimniecībā gatavo zemniece Ilvija Jakovina, un es jogurtu iegādājos pie viņas, ” savu recepti atklāj saimniece. Garšo arī “Maxima” tortesEvija atceras, ka ar kārumu cepšanu sākusi nodarboties apstākļu spiesta apmēram pirms 25 gadiem. “Toreiz veikalos garšīgu kūku tikpat kā nebija. Ja vajadzēja iet viesos, tad labu torti ar uguni nevarēja sameklēt. Tā mēs abas ar mammu sākām cept. Toreiz man bija 11 gadu. Mamma bija kaut kur dabūjusi vienkāršu kūkas recepti un abas mēģinājām cept pēc tās. Iznāca labi, un no tā laika kūkas un tortes cepu pati,” skaidro cepēja. Jauniete piebilst, ka arī jau pieminētajai pannai ir nopelns kūku cepšanas kļūšanā par viņas vaļasprieku. “Pirmais cepums tik labi uzpūtās un iznāca tik garšīgs, ka vairs nekādi veikalu saldumi nebija prātā. Tā kā karsēšana notika no vāka, nekas nebija piededzis. Vienkārši fantastiska panna!” prieku neslēpj cepēja.Evija atzīstas, ka tagad gan vairs visus kārotos saldumus necep mājās, jo plašs to sortiments ir arī veikalos. “Nu jau šad tad apnīk pašas ceptās kūkas. Ik pa laikam nopērku arī kādu “Maximā” cepto torti. Tās man garšo,” apliecina saimniece. No ikdienas ēdieniem viņai vislabāk patīk cept kartupeļu pankūkas. Šis ēdiens visu laiku Evijas ģimenē ir topā un, šķiet, būs vēl ilgi. Pēc saimnieces domām, kartupeļu pankūkas lieliski aizvieto arī čipšus. Kūku cepšana izkrāso ikdienuNo saviem konditores piedzīvojumiem saimniece visspilgtāk atceras pērn maijā cepto kāzu torti. “Darba kolēģei dēls precējās un viņa man palūdza izcept torti. Līgavainis man izgatavoja lielu koka paplāti, uz kuras izcepto gardumu nolikt. Kad torte bija izcepta, satrūkos, paskatoties uz durvīm. Bija šaubas, vai pa tām to varēs iznest. Paldies Dievam, no mājas torti izdevās dabūt laukā, bet pagrabam gan nācās izlauzt durvis, lai gardumu varētu novietot aukstumā,” stāsta saimniece. Katrā ziņā šis vaļasprieks Evijas dzīvi ir padarījis krāsaināku un interesantāku. Laukos ikdiena nav viegla, bet tāda patīkama nodarbe to padara gaišāku. Šobrīd Evija gan nevar sūdzēties par dzīvi, jo ir atradusi darbu un strādā par medicīnas māsas palīdzi Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet laiku, kad nācās darbu meklēt, viņa atceras kā diezgan smagu. Ja nebūtu mammas lauku saimniecības, tad ar iztikas sagādāšanu klātos ļoti grūti. “Bez darba biju apmēram gadu un, nav ko slēpt, biju tuvu bezizejai. Tad man paziņa ieteica painteresēties Strenču slimnīcā par darbu. Esmu ļoti apmierināta, ka izdevās to dabūt. Darbs slimnīcā man patīk, jo interesē psiholoģija. Pirms vairākiem gadiem, kad Valmierā beidzu vakarskolu, biju sakrājusi naudu, lai studētu psiholoģiju. Tomēr dzīve iegrozījās citādi. Nācās pārcelties uz Jērcēniem, un visa studijām sakrātā nauda aizgāja vannas istabas ierīkošanai, jo vēlējos cilvēcīgus dzīves apstākļus,” stāsta E. Straume. Pēc tam pie durvīm pieklauvēja bezdarbs un sākās grūtu pārbaudījumu laiks. “Tagad atkal ir labi. Pēc diennakts dežūras kādreiz ir pat vairākas brīvdienas, varu audzināt dēlu un kopt māju vai doties palīgā mammai saimniecībā. Laiks atliek visam, ko esmu izdomājusi,” saka Evija.Pārtikas veikalos iepērkas retiKad sākas lauku un dārza darbi, tad ir ko skriet un rauties, jo mammas saimniecībā darba daudz, jākopj arī mājlopi. Pēc tam jābrauc uz slimnīcu. Kādreiz nogurums tā pārņem, ka gribas iekrist gultā, neko nedomāt un tikai gulēt. Tomēr tas viss ir pārdzīvojams, jo daudz grūtāk ir tad, ja darba nav. Laukos līdzekļu nepietiekamība ir problēma daudzās ģimenēs. Evija atzīst, ka viņai gatavošanas prasme ir ne tikai vaļasprieks, bet ļauj arī ietaupīt naudu. “Pārtikas veikalos es iepērkos reti – divas vai trīs reizes mēnesī. Visi nepieciešamie produkti ir iegūstami mammas saimniecībā, atliek tikai pagatavot. Mums ir govs, divas cūkas, ko gada laikā paši apēdam, kazas, pīles un vistas. Vasarā vēl visa ģimene vācam zāles tējām, lai būtu moži un veseli. Pateicoties saimniecībai, ir izdevies ieekonomēt līdzekļus un nopirkt vieglo automašīnu, kas laukos ir ļoti nepieciešama. Ja galdam viss būtu jāpērk par naudu, tad maks ātri būtu tukšs,” stāsta E. Straume.Pēc Evijas domām, laukos viss jādara pašam. Tad neiziet daudz līdzekļu un dzīve ir diezgan laba. “Es tā esmu ieradusi – visu darīt pati. Iekārtoju vannas istabu, gatavoju ēst, arī šuju. Tas man ir tikpat kā otrs vaļasprieks. Protams, viss jāsabalansē. Ja visu atdošu tikai darbam un skriešu no viena pienākuma uz otru, tad neatliks laika ģimenei. Arī tāds režīms neder. Tādēļ nedomāju nākotnē veidot, piemēram, zemnieku saimniecību, jo tā man būtu tikai lielu darbu uzņemšanās, kuriem līdzi nāktu visas tās problēmas, ar kurām tagad cīnās zemnieki. Jādzīvo tā, lai būtu patika dzīvot un mūžs nekļūtu tikai par rūpju kamolu. Šad tad arī es esmu iedomājusies – varbūt aizbraukt uz ārzemēm? Iespējams, tur būs vairāk naudas un ērtāka dzīvošana. Tomēr neaizbraucu. Varbūt tādēļ, ka doties tālu projām baidos. Cenšos tepat padarīt dzīvi jauku. Izskatās, ka tas arī izdodas, jo dēls, kad bija mazāks, visu laiku atkārtoja, ka dzīvošot te – pie manis. Tagad tikai dažreiz ierunājas par ārzemēm, bet nezinu, cik tas nopietni. Jērcēnos nav slikti. Te rit normāla kultūras dzīve, netālu no mūsu mājas ir ģimenes atbalsta centrs. Tā vadītāja Līvija prot organizēt pasākumus, kuros visiem – gan jauniem, gan veciem – ir interesanti. Paši jau vien savu dzīvi veidojam,” apliecina E. Straume.
