Man viss ir labi izdevies tādēļ, ka daudzus gadus esmu dzīvojusi pa vidu.
“Man viss ir labi izdevies tādēļ, ka daudzus gadus esmu dzīvojusi pa vidu. Vienā pusē pašvaldības stiprais plecs, otrā — bibliotēka, bet vidū — es. Mēs trīs esam stipra komanda,” tā par savu darbu stāsta Valkas pagasta Sēļu bibliotēkas vadītāja Dzidra Jevsejeva.
Pērnā gada nogalē Valkas pagasta padome Dz. Jevsejevu par ilggadēju apzinīgu darbu un ieguldījumu pagasta attīstībā apbalvoja ar Atzinības rakstu.
Pagasta padomes priekšsēdētājs Guntis Bašķis bibliotekāri raksturo kā rūpīgu sava darba veicēju.
Dz. Jevsejeva par bibliotekāri strādā kopš 1966. gada un ir piedzīvojusi sešas pārcelšanās. Tā kā pašvaldība šogad sola bibliotēkai sagādāt jaunas un plašākas telpas, tad būšot vēl septītā. “Mana darba laikā nomainījušies arī tikpat daudz pagasta vadītāju,” ar smaidu paziņo bibliotekāre.
Dz. Jevsejeva uzskata, ka bibliotēka laika gaitā sabiedriski kļūst arvien nozīmīgāka. “Daudzus piesaista iespēja darboties ar datoru. Liela daļa cilvēku preses izdevumus tagad nāk izlasīt uz bibliotēku, jo to pasūtīšana kļuvusi diezgan dārga. Lielu atbalstu avīžu un žurnālu abonēšanai mums sniedz pagasta lēmējvara. Tā rūpējas arī par grāmatu plauktu papildināšanu ar jaunu literatūru. Pērn par piešķirtajiem līdzekļiem nopirkām 556 grāmatas,” stāsta Dz. Jevsejeva.
Pēc viņas novērojuma, lasītāju gaume laika gaitā mēdz mainīties. “Grāmatas visvairāk lasa gados vecāki cilvēki. Savulaik daudzi aizrāvās ar tulkoto amerikāņu literatūru, bet nu šis bums beidzies. Tagad ienācējas paņem kādu grāmatu par rokdarbiem, meklē jaunāko oriģinālliteratūru. Pirms Ziemassvētkiem sievas interesējās par pavārgrāmatām, tadēļ sagatavoju šo grāmatu izstādi. Daži apmeklētāji vēlas, lai visas jaunākās grāmatas būtu novietotas atsevišķi un tās varētu apskatīt tūlīt pēc ienākšanas. Es gan tās lūdzu pameklēt arī citās telpās, jo tad, iespējams, lasītājs gluži neviļus pamanīs vēl kādu interesantu grāmatu,” stāsta Dz. Jevsejeva.
Gadu gaitā bibliotēkās daudz kas mainījies. Tagad par to neatņemamu sastāvdaļu kļuvuši datori. Dz. Jevsejeva atzīst, ka ne vienmēr bijis viegli panākt laiku. “Savulaik domāju, ka datoru savā mūžā neredzēšu, bet maldījos. Tagad te tas ir. Sākumā zināju tikai to, ka ar kāju šo monstru nevar ieslēgt. Iestājos kursos un nu ik rītu datoram saku labrītu kā labākajam draugam,” stāsta Dz. Jevsejeva.
Pēc viņas domām, cilvēka ieguvums dzīvē ir justies vajadzīgam. “Laukos nav viegli, kaut, neapšaubāmi, daudz kas mainījies uz labo pusi. Dažreiz iedomājos, kā var izturēt tās pensionāres, kuras dzīvo tālu no centra. Neesmu čīkstētāja un zinu, ka arī manis pieminētās sievas tādas nav. Rokas, kājas ir, un, kamēr tās kustas, tikmēr viss kārtībā,” apliecina Dz. Jevsejeva.
