Valkas novadā joprojām strādā tikai divi feldšeru punkti – Vijciemā un Ērģemē. Vakar “Ziemeļlatvija” viesojās Ērģemes pagasta “Arkādiju” mājās, kur pirmajā stāvā jau 43 gadus pacientus aprūpē un uzklausa ārsta palīdze Mārīte Ūburga.
Nenoliedzami, ka galvenais apciemojuma iemesls bija iepazīties ar darbarūķi, kurš šajos Latvijas dzimšanas dienas svētkos saņēma Valkas novada domes Atzinības rakstu. Saņemot ielūgumu uz svinīgo pasākumu, Mārīte lielo satraukumu remdējusi ar asarām, jo nemaz nav nojautusi, kāpēc viņai kaut kur būtu jābrauc. Mārīte atzīstas, ka viņas dabā nav izcelties un gozēties sabiedrības priekšā, tāpēc arī tāda reakcija. Taču 18. novembra pasākumā, ieraugot garo sveicēju rindu, sapratusi, ka mūžs nav veltīgi nodzīvots. Vienīgais, ko Mārīte nožēlo, ka tā arī nav izdevies īstenot sapni par ārsta profesijas apguvi. Strādāt uz Ērģemi mediķe atnākusi 21 gada vecumā pēc Rīgas 1. medicīnas skolas absolvēšanas. Sākumā domājusi, ka gadu nostrādās savā profesijā un pēc tam uzsāks studijas Rīgā toreizējā Medicīnas institūtā. Tomēr dzīve tā iegrozījās, ka ārsta profesiju iegūt neizdevās, jo Mārīti Ērģemē saistīja mīlestība vārdā Modris. Ar vīru kopā nodzīvots garš mūžs, izaudzināts dēls Armands un meita Sigita, bet tagad lielākās rūpes un prieks ir par trim brašiem mazbērniem. Mārīte savos 65 gados jūtas gana sprigana, tāpēc vēl galvā nav nākusi doma par nestrādāšanu. Izrādās, ārsta palīgs ir ne tikai mediķis, bet arī sētniece, apkopēja un pat kurinātāja. Mārīte priecājas, ka ar novada domes atbalstu pirms vairākiem gadiem cienīgā izskatā “Arkādijās” ir ierīkota mūsdienīga kanalizācija ar tualetēm un arī centrālā apkure. Viņai nav vairs jākurina malkas krāsns, bet jāpieskata, kā darbojas mūsdienīgs ar granulām apkurināms katls. Vienu reizi nedēļā Mārīte pati to arī iztīra, bet, ja vajadzīga lielā tīrīšana, talkā nāk vīrs Modris. Viņš visu mūžu ir stāvējis līdzās sievai, un reizēm arī paburkšējis, ka mediķis ir profesija, kas strādā 24 stundas dienā. Mūsdienās būt mediķim laukos fiziski gan esot daudz vieglāk, jo vairs tik bieži nav jābrauc mājas vizītēs – par vizīti nākas maksā vairāk nekā piecus eiro. Tagad daudziem ir savs transports un lētāk ir pašiem atskriet līdz feldšeru punktam. Sarežģītāka ir saskarsme ar cilvēkiem. To galvenokārt ietekmē lauku cilvēku sociālais un finansiālais stāvoklis, kā arī tas, ka cilvēki pie ārsta vizītē ierodas ar smagām kaitēm, īpaši onkoloģiskām saslimšanām. Bieži vien trūkst naudas zāļu iegādei. Lai ērģemieši varētu tikt pie drapēm, jādodas uz Valku. Pirms vairākiem gadiem feldšeru punktā bija iespēja iegādāties arī zāles, bet gadījās, ka Mārītei algas dienā visa nauda bija jāsamaksā parādnieku vietā. Nu šī “ekstra” vairs nav pieejama, tāpēc bieži vien pati mediķe ar garu sarakstu rokā dodas uz Valku un pēc pacientu lūguma iegādājas ne tikai zāles, bet arī pārtiku un citas sadzīvē nepieciešamās lietas. Mārīte to neuzskata par nastu, jo 43 gadu ilgajā darba mūžā jau pierasts, ka mediķis ir arī sociālais darbinieks un reizēm arī garīdznieks. Viņai nācies uzklausīt dažādus dzīves stāstus un būt blakus pacientiem atklātības brīžos, taču nekas nav izgājis ārpus Mārītes darba kabineta durvīm. Viņa gan uzskata, ka “man ciet mute neturas”, bet tas attiecas tikai uz to, ja mediķe redz kritiskas situācijas, kurās cieš bērni. Tad gan viņa neklusē un ziņo visām iespējamām institūcijām. Mārīte sev nosolījusies, ka centīsies apmeklējuma laikā neaudzināt dažu labu vecāku, kas par saviem bērniem gādā pa roku galam. Diemžēl tādu nav mazums. Sākoties ziemas periodam, mediķa palīdzību meklē arvien vairāk bērnu vecāku, kuriem mazuļi klepo, ir saķēruši iesnas vai kakla sāpes. Taču ar slimošanas sezonalitāti ir jārēķinās, jo ziemas mēnešos lauku ļaudis atļaujas sevi pažēlot vairāk. Sākoties dārza darbiem, iestājas klusāks periods. Kas attiecas uz sevis žēlošanu, Mārīte atzīstas, ka nav radusi par sevi daudz domāt. Viņa cer, ka kaut gan ir liela gadu nasta, vēl būs noderīga kā mediķe, jo apzinās, kurš gan mūsdienās gribētu strādāt laukos kā ārsta palīgs uz nepilnu slodzi. Salīdzinoši darba algu var uzskatīt kā nelielu piemaksu garajā darba mūžā nopelnītajai pensijai, tāpēc diezin vai kāds jauns cilvēks, kuram jāaudzina bērni, ir jāuztur ģimene, nāks uz Ērģemi par tik mazu samaksu. Kamēr vēl veselība turas un spēks kaulos, tikmēr jārosās.
