Dakterīte nupat aizbrauca uz otru slimnieku pieņemšanas vietu Stepos.
“Dakterīte nupat aizbrauca uz otru slimnieku pieņemšanas vietu Stepos. Šodien viņai ciemata cilvēki jāpagūst pieņemt visā pagastā,” tā pie medpunkta Zvārtavas pagasta Zaķos man skaidro kāda sieva.
Stepos mazliet jāuzgaida, jo, kaut arī ir pavasaris, vairāki iedzīvotāji atnākuši, lai ģimenes ārstei Elvīrai Freibergai pavaicātu padomu. Līdz lauku darbu sākumam jātiek galā ar visām kaitēm.
Uz Zvārtavas pagastu daktere E. Freiberga no Aumeisteriem brauc reizi nedēļā. Pēc pacientu pieņemšanas nereti jāpagūst slimniekus apmeklēt arī mājas vizītēs.
E. Freiberga stāsta, ka laukos vairāki cilvēki lielākoties sirgst ar hroniskām kaitēm, kas radušās smagā fiziskā darbā. “Atnācēji sūdzas par muguras sāpēm, daudziem ir paaugstināts asinsspiediens. Liela daļa cilvēku pie ārsta vēršas tikai tad, kad sāpes vairs nevar paciest, bet mazākas vainas cenšas izārstēt paši vai gaida, kad nelabums, nespēks vai sāpes pāries. Cilvēki laukos nav pārlieku labi situēti un nevēlas lieki braukt pie ārsta un pirkt zāles. Te ir atnākuši pat tādi iedzīvotāji, kuri līdz šim nav bijuši pierakstījušies ne pie viena ārsta,” stāsta ārste.
Viņa piebilst, ka arī aptieka pagasta iedzīvotājiem nav gluži ar roku aizsniedzama. “Tuvākā atrodas Gaujienā. Ja tur nav vajadzīgo medikamentu, jābrauc uz Smilteni vai Valku. Bieži vien jūtu, ka cilvēkam laika vai transporta trūkuma dēļ nebūs iespēja aizbraukt uz aptieku, tad viņam uzrakstītos medikamentus atvedu pati,” saka E. Freiberga. Tagad, kad sniegs nokusis un dubļi nožuvuši, esot vieglāk aizbraukt pie slimniekiem, bet ziemā un šķīdoņos esot gadījies, ka mašīna iestieg un tad jādomājot ne tikai par to, kā nokļūt pie slimnieka, bet arī, kā atgriezties mājās.
E. Freiberga par ārsti strādā kopš 1986. gada. Aumeisteros un Zvārtavā viņa ir sesto gadu. “Pēc toreizējā medicīnas institūta beigšanas vispirms biju ārste neatliekamās palīdzības dienestā Rīgā, vēlāk dežūrārste poliklīnikā, bet pēc tam mani uzaicināja uz Aumeisteriem, solot, ka vajadzēšot vadīt modernu doktorātu. Tādu izveidot neizdevās, bet citur nekur vairs nedevos. Šeit apkārtnē dzīvo apmēram 700 cilvēku, kuriem vajag savu ārstu, tādēļ paliku,” stāsta daktere.
Viņa atzīst, ka dažkārt cilvēki atnāk tikai parunāties un izkratīt sirdi. “Ir gadījies, kad cilvēkam nekas īpaši nekait, bet viņš dzīvo viens un vēlas ar kādu parunāties. Labprāt šos stāstus uzklausu, jo zinu, ka pēc tam apmeklētājs aizies priecīgāks un jutīsies labāk,” apliecina E. Freiberga.
