Ar katru gadu palielinās aizbraucēju skaits no Latvijas peļņā uz ārzemēm. Neviena valsts institūcija vairs nevar precīzi pateikt, cik tieši tautiešu ir aizceļojuši, bet, pēc masu medijos publicētajām ziņām, kas iegūtas no dažādiem avotiem, šis skaitlis svārstās no 250 līdz 360 tūkstošiem. Iespējams, aizbraucēju ir vēl vairāk.
Pēc Valsts statistikas pārvaldes datiem, pērn no Latvijas uz dzīvi dažādās valstīs pārcēlās 10,7 tūkstoši cilvēku, bet tieši latviešu skaits saruka par 7912 cilvēkiem. Savukārt šogad tikai pirmajā pusgadā no mūsu valsts ir emigrējuši 8063 iedzīvotāji. Lielākoties tie ir gados jauni cilvēki. Sāk pietrūkt prasmīgu darbiniekuDzīvē šī aina izpaužas tā – agrāk daudzi cilvēki tikai dzirdēja, ka notiek aizbraukšana, bet tagad tā ir skārusi lielāko daļu ģimeņu, no kurām kāds ir devies peļņā uz citām zemēm.Nenoliedzami tas negatīvi ietekmē darbaspēka tirgu mūsu valstī, jo aizbrauc tie, kuri grib strādāt un nopelnīt un kuri prot savu amatu. Savukārt Latvijas uzņēmējiem ir arvien grūtāk atrast šādus strādniekus. Tādēļ šogad viņi arī pirmie ir cēluši trauksmi. Pirmā to darījusi Latvijas tirgotāju kooperācija “AIBE”, aicinot valdību steidzami veidot valstisku programmu, lai aizkavētu darbspējīgo iedzīvotāju aizplūšanu uz ārzemēm. “Liela daļa strādātgribošu jauniešu aizbrauc, un paliek tie, kuri negrib strādāt. Tajā pašā laikā darba devējiem kļūst arvien grūtāk atrast darbiniekus. Ja kaut kas netiks darīts valdības līmenī, situācija kļūs katastrofāla,” brīdina kooperācijas “AIBE” Pārdošanas nodaļas vadītājs Mareks Kudulis. Vairāki tirgotāji sūdzas, ka vairs nevar piešķirt atvaļinājumus pārdevējām, jo nav darbinieču, kas viņas varētu aizstāt.Jāiegulda ilglaicīgas investīcijasNe mazāk satraucoša situācija ir ražošanā. Valkas SIA “Pepi Rer” valdes priekšsēdētājs Imants Šteins atzīst, ka viņu uztrauc lielais aizbraucēju skaits, jo to vidū daudzi ir ar labām prasmēm un izglītību. “Galu galā tā ir mūsu nodokļu bāze, kas samazinās acīmredzami. Arī no aizbraucēju bērniem, kas būs nodokļu maksātāji nākotnē, iespējams, daļa vairs neatgriezīsies. Mēs savā uzņēmumā cenšamies rīkoties tā, lai tie, kas labi strādā, nedomātu par aizbraukšanu, un pagaidām ar šo problēmu neesam saskārušies. Šie centieni ir kompleksi gan maksājot pienācīgu algu, gan nodrošinot labus darba apstākļus, kā arī veidojam tādas savstarpējās attiecības, lai cilvēks darbā justos patīkami. Tomēr, ja valsts politika nemainīsies, pat mēs ar savu pretimnākšanu varam zaudēt cilvēkus, jo, kā uzņēmums lai attīstās, ja valdība domā tikai par līdzekļu samazināšanu. Pašlaik situācija ir tāda pati kā Brežņeva laikos. Valdošās partijas sit sev pa krūtīm un lielās – mēs esam paši labākie un paraugs citiem, jo esam valsti izveduši no krīzes, bet patiesībā viss iet uz leju. Ir taču jāsaprot, ka samazinājums bez attīstības ved uz krahu. Taupībai jābūt, bet jāsamazina birokrātiskais aparāts un tur, kur līdzekļus varētu arī neieguldīt. Ja visu laiku būs samazinājums, tad skaidrs – pieprasījuma pēc darbaspēka arī nebūs. Nepieciešami ilglaicīgi ieguldījumi ēku un ceļu būvniecībā. Tam vajadzēs strādniekus. Savukārt jau gatavās ēkās varēs aicināt ārzemju biznesmeņus. Viņiem atkritīs jaunu objektu celšana un daudzo formalitāšu kārtošana. Varēs vienkārši iekārtas ielikt ēkā, maksāt nomu un ražot. Tikai tā es redzu ceļu, kā šo problēmu atrisināt,” apliecina I. Šteins.SIA “Valkas meži” valdes priekšsēdētājs Edgars Gailītis stāsta, ka profesionālu darbinieku trūkumu jūt jau vairākus gadus. “Pēdējos 20 gados valsts ir izdarījusi visu, lai labākie amata meistari aizbrauktu un te paliktu lielākoties tikai pensionāri. Turklāt, ja arī izdotos atrast, kā tautā saka, meistaru ar zelta rokām, mēs viņam pašreizējās nodokļu politikas dēļ nemaz nevarētu samaksāt atbilstoši paveiktajam,” skaidro E. Gailītis. Nejūsmo par savu izvēliSavukārt aizbraucēji došanos uz citu valsti nav izvēlējušies prieka pēc. Liela daļa to uzskata par bezizejas pasākumu, jo citādi nav iespējams izdzīvot. Jauniete Zane, kura reiz jau bijusi peļņā Anglijā, stāsta, ka braukusi negribot, jo mājas un dzimtā pilsēta ir ļoti mīļas. Te arī visi draugi. “Man nebija citas izejas. Latvijā biju strādājusi veikalā. Sākumā maksāja normāli, bet vēlāk algu samazināja. Tā nolēmu braukt projām, kaut labprāt dzīvotu tikai Latvijā, ja varētu pietiekami nopelnīt,” saka Zane. Arī Jānis atzīst, ka nejūt prieku Anglijas rūpnīcā. Darbs esot nogurdinošs, un visu laiku neatstājot domas par mājām. Ārzemēs nomācot atsvešinātības sajūta, jo tā vien šķietot, ka viņš nevienam nav vajadzīgs. Tagad Jānis nolēmis atrast darbu Latvijā, kaut par niecīgāku algu. Ja tikai to varēšot sameklēt.Pagaidām no valdības puses nekādu iniciatīvu šī jautājuma risināšanā nejūt. Dažās nākamās Saeimas deputātu kandidātu programmās ir ierakstīts, ka viņi ievēlēšanas gadījumā strādāšot, lai samazinātu aizbraucēju plūsmu, gan nenorādot, kā to darīs. Pašlaik atliek tikai cerēt, ka tie nebūs tikai vārdi, jo cerība mirst pēdējā.
