Darbā aizņemti un izklaides mutuļos ierauti, šim notikumam veltām tikai parastu un paviršu uzmanību.
Senatnē trīs princeses, cerot uz valdnieka dēla labvēlību, prātoja, ko katra viņam dāvinātu, ja kļūtu par sievu. Viena no sirds vēlējās noadīt viņam siltus cimdus, lai valdniekam rokas nesalst. Otra vēlējās noadīt mīkstas, siltas zeķes. Trešā solīja princim dāvināt dēlu – jau tālāko valdnieku – nākotnē, kas vadīs tautu. Princis izvēlējās to, kura vēlējās dāvāt dēlu. Labi un sirsnīgi domātās dāvanas, cimdi un zeķes, arī vajadzīgas, bet šīs dāvanas ir īslaicīgas, un dāvana būtu tikai vienīgi princim. Līgava, kuru nolūkoja princis, bija daļa no visas tautas nākotnes, un nākamais valdnieks to saprata.
Pieraduši pie citu sapratnē veidotās ikdienas seklās rutīnas, mēs savu lielo panākumu, valsts simts gadu pastāvēšanu, vērtējam pavirši un bieži, garāmejot – kā pašu par sevi saprotamu lietu. Mūsu pārbaudījumi godīgumam un izturībai nav beigušies. Esam no savas Latvijas bez kariem, bēgšanas un izsūtīšanas aizlaiduši pasaulē pusmiljonu spēka pilnu tautas daļu. Pēc Latvijas valsts dibināšanas neatkarīgā periodā, pēc Pirmā pasaules kara un bēgļu gaitās izkaisītas tautas valsts uzcēla vairāk nekā 120 skolu. Cik tagad skolu likvidēja? Tas viss notiek Latvijā, valstī, kas Eiropā bija viena no valstīm ar vismazāko iedzīvotāju apdzīvotības blīvumu. Tomēr vēl esam, neraugoties uz visiem saldiem mierinājumiem. Mūsu karogs nekad nav zudis, un arī tagad tas jau Smiltenē pacelts tik augstu, ka to var redzēt katrs, kurš apmaldījies pieraduma miglā vai apmāts šaurās egoisma izpratnes interesēs. Karogs vienmēr un visur bijis pulcēšanās zīme cīņas laukā. Ja kaujā karoga nesējs krita un salūza tā kāts, tuvākais cīnītājs to piestiprināja paceltam šautenes pīķim vai šautenes durklim. Kaujā neviens neprasīja, kādam jābūt karoga kātam. Bet mēs kā tauta arvien esam cīņas un izaugsmes stāvoklī. Zeme draudīgos apmēros vairs nav mūsu (tā izpārdota). No ģimenes un skolas audzināšanas maz pamazām izzūd jēdziens nacionālā apziņa, patriotisms. Jēdziens par morāli un ētiku esot neskaidrs… Bez tā visa tauta nevar būt tauta un valsts nevar būt valsts. Taču, tāpat kā katram cilvēkam ir cilvēka tiesības būt, tā arī tādas tiesības ir pašai tautai un valstij. Tās ir mūžīgas, un par tām jācīnās. Viss minētais negatīvais noritot it kā likumīgi, bet kurš likumus izdod? Vai tas ir ar skaidru prātu godīgs patriots vai nejaušs, slēpts muļķis, ienaidnieks? Svarīgi, kurš izdod likumus; svarīgi, kurā laikā un kādam nolūkam tos piemēro vai noklusē. Katru lietu, likumu vai sistēmu var vismaz divējādi pielietot …
Cilvēku izgudrotā savstarpējo attiecību kārtošanas sistēma, ekonomika tiek lietota divējādi. Aplūkojot iepriekš minētos notikumus, izvirzās jautājums: vai ekonomikai jākalpo tautai, tas ir, cilvēku vajadzībām, vai tautai, cilvēkiem, kuri izgudrojuši ekonomiku, jākalpo savam izgudrojumam? To var atrisināt, izejot no patiesības: izgudrojumam jākalpo tā izgudrotājam, cilvēkam. Tādas ir mūsu tiesības un dabīgā pavēle no tā, kas cilvēku un tautas radījis. Lai visi to saprastu, nostāsimies pie sava karoga plecu pie pleca cieši, ar seju pret gaismu. Tad atkritīs tukšas mākslīgi radītas pļāpas par katru šauru īslaicīgu taisnību tiem, kuri neredz un apjukuši nezina, ka vienmēr un visur pastāv tāda mūžīga patiesība.
Smiltenes baznīcā iesvētīja novada karogu pacelšanai Jāņukalna augtākajā paugurā. Gājiens nebija viegls, un tumsā karoga pacelšana iekūra vienotības garu. Gāja bērni, skolēni, vīri un sievas, jauni un veci cilvēki, jaunas sievietes ar bērniem uz rokas un ratiņos un organizācijas. Karogs skaisti plīvo visiem. Karoga atrašanās vieta vēl nevar būt pabeigta. Karogam un vietai, kur tas atrodas, jābūt svētiem. Pie tā nedrīkstam pierast. Šai vietai jābūt svētai kā Atēnu akropolei Senajā Grieķijā. Šī vieta nevar būt Likteņdārzs. Tai jārāda ceļš nākotnes simtu gadēm kā ceļa turpinājumam šai pirmajai simtgadei. Karogs gaida, lai mēs katrs nākam ar savu vēlējumu un darbu.
Tautai savs karogs nekad nebūs par dārgu. Par dārgu vai par lētu tas ir tikai tad un tiem, kuri to vērtē no šaurā naudas skatījuma: “Zelta teļš ir pasaules ass.” Tad pie karoga nozīmes un takas uz to nepieradīsim, bet taka neaizaugs. Pie karoga jānāk visiem, lai galvenās vērtībās mūsu dzīvē neapjuktu. Jānāk tiem, kuri pa vienam vien prātojot apjukuši, nezina, ko darīt. Ejot kopā, var visu arī bezizejā. Tā var pārvarēt interneta un plašsaziņas līdzekļos izliktos neredzamos, slēptos, nāvējošos cilpu pinumus.
“Nav dzīvē tik nelabvēlīgas situācijas, kurā gudrais nevarētu gūt labumu. Nav arī tik labvēlīgas situācijas, kurā muļķis visu nevarētu vērst sev par sliktu!” Frencs Larošfuko.
Te nu jābūt katram skaidrībā, kurš patiesi ir gudrs. Pie karoga jānāk izprast mūsu tautas dvēseli un pienākumu pret to. Mūsu skaistā karoga atrašanās vieta un taka uz to jāturpina iekārtot. Tā nav domāta kā nejaušība īsam brīdim. Tā vietas iekārtošanā jāpiedalās visiem, arī jaunatnei un veciem, skolām, ģimenēm un organizācijām. Izveidosim arī nemirstīgu karoga simbolisku dvēseli. Vai tas nevar būt prasmīgi izveidots saules pulkstenis?
Saules pulkstenis darbojas ar nekad nezūdošām, mūžīgām vērtībām, ar laiku un gaismu, nevis darbinātāju, kas izbeidzas. Strēle šim pulkstenim var būt neiedomājami dažāda. To var izvēlēties kā teiksmainu priekšmetu no tautas dziesmām vai teikām. Tā var būt daļa no mākslas darba. Piemēram: putniņš bērna rokās no T. Zaļkalna skulptūras vai taurenis Rodēna skulptūrā “Flora”. Pulkstenim jābūt vienkāršam, ar mūsu rokām un tautas saziedotiem līdzekļiem darinātam. Ziedošanā, kaut pa dažiem centiem, jāiesaista arī bērni. Viņi vēlāk un vienmēr karogu vērtēs kā savu. Vēl tagad ir dzīva tā skolēnu paaudze, kuri pa santīmam ziedoja “Brīvības pieminekļa” veidošanai. Mēs, ejot gar pieminekli, noņēmām cepures. Mums, smilteniešiem, jāzina, ka “Brīvības pieminekļa” pamatus iesvētīja Smiltenes ļoti cienītais prāvests Kārlis Kundziņš. Viņa dēls uzsāka veidot otru svētumu Brīvdabas muzeju. Mums pašiem jānonāk pie tā, ka jāizaudzina tādi cilvēki, kuri pie karoga nelieto interneta ierīces un nelupina saulespuķu sēklas. Mums skolās nav jāapmāca tik vien kā zinošs, prasmīgs algādzis, kurš aizbrauc no Latvijas, ir jāizaudzina gudrs patriots ar latvisku pašapziņu par savu ģimeni un tautu. Mēs nedrīkstam audzināt jaunatni tikai par amata pratējiem, vajadzīgiem svešām interesēm, vienai dienai.
