Nākamnedēļ visā Latvijā pieminēs 1949. gada komunistiskā režīma genocīdā bojā gājušos upurus. Latviešu tauta to nodēvējusi par baigo gadu, kurā 25. marta naktī no mājām izrāva un svešumā aizveda tūkstošiem cilvēku.Pēc vēstures datiem, visā Baltijā staļiniskā režīma pakalpiņi deportēja vairāk nekā 90 tūkstošus cilvēku, no kuriem gandrīz puse bija no Latvijas. Par tautas nodevējiem un bandītu līdzskrējējiem čekistu safabricētajos papīros kļuva pat bērni un pusaudži. Tāds liktenis piemeklēja arī valcēnieti Aivaru Andersonu, kuram 1949. gadā bija tikai 15 gadu. Nepilngadība neglāba viņu no izsūtīšanas uz Sibīriju.Aizveda kā daudzus citusA. Andersons atceras, ka baigajā 1949. gadā līdzīgs liktenis bija daudziem Valkas un tās apkārtnes iedzīvotājiem. “Kā pie daudziem, arī pie mūsu ģimenes mājās ieradās bruņoti vīri un pateica, ka jāgatavojas aizbraukšanai. Ģimenē bijām četri bērni. Man bija divas māsas un brālis. Vecākais bērns biju es. Mūs visus kopā ar mammu aizveda. Tētis jau bija notiesāts. Kad apkārtnē dibināja kolhozus, viņu kā lauksaimnieku centās pierunāt kļūt par kolhoza priekšsēdētāju. Tētis jau bija gados, arī veselība nebija stipra, tādēļ atteicās. Tas arī bija viņa noziegums, par ko viņam piesprieda 10 gadus un kura dēļ mūs deportēja,” stāsta A. Andersons. Andersonu ģimene Sibīrijā nokļuva Tomskas apgabala Molčanovas rajonā. Pirmās nedēļas viņus kopā ar citiem izsūtītajiem izmitināja barakās, bet, kad upēs sāka iet ledus, tad ar kuģi aizveda uz vietu, kur bija ieplānots darbs. Tā kā bija pavasaris, tad vajadzēja piedalīties sējā. “Kravas automašīnu tikpat kā nebija, un mums, apmēram 20 cilvēkiem, ar graudu maisiem plecos vajadzēja graudus pienest sējējiem. Cilvēki, kas tajā apkaimē dzīvoja, lielākoties, tāpat kā mēs, bija izsūtītie, tikai atvesti agrāk, tādēļ pret mums viņi izturējās saprotoši,” atminas Aivars. Iztikai cep auzu plāceņusZiemā piespiedu trimdinieki kurināmo gādāja, dodoties apkārtējā taigā pēc malkas. Sals nesaudzēja, itin bieži termometra stabiņš nokritās līdz mīnus 50 grādiem. Daļu no līdzpaņemtajām drēbēm nācās pārdot vietējiem, lai iegādātos pārtiku. Darbu vadītāji strādājošajiem algas vietā izdalīja pa nelielam maizes gabalam. Andersonu ģimenē strādāja tikai Aivars ar mammu. Jaunākie bērni mācījās vietējā skolā. “Atceros, ka ar mammu reiz nopelnījām maisu ar auzām. Vietējiem palūdzām dzirnaviņas, auzas samalām, pievienojām ūdeni un sāli un cepām plāceņus. Kamēr tie bija silti, ēst varēja gluži labi, tikai atdzisuši plāceņi kļuva tik rūgti, ka kumosu nevarēja norīt. Tāda toreiz mums bija iztikšana,” saka A. Andersons.Represētais uzskata, ka viņam un tuviniekiem veicies, jo visi ģimenes locekļi no izsūtījuma atgriezās dzīvi. Pēc 1953. gada izsūtīto lietas pārskatīja un tad atklāja, ka Aivara tētis neko noziedzīgu nav izdarījis. Tad Andersoniem atļāva atgriezties dzimtenē. Sibīrijā pavadīto laiku Aivars atceras kā smagāko periodu savā dzīvē. Represētais uzskata, ka to pārvarēt un palikt optimistam palīdzējusi jaunība, jo pusaudža gados nemēdz pārbaudījumus uztvert pārlieku smagi. Saskaras ar vēsu attieksmiPēc atgriešanās Valkā atbraucējus ar atplestām rokām neuzņēma. To, ka uz bijušajiem izsūtītajiem raudzījās šķībi, nācās izjust ne reizi vien. Un ne jau tikai vietējie krievvalodīgie komunistu aktīvisti izrādīja vēsu attieksmi. Diemžēl iznāca saskarties ar nepatiku un atturību arī no pašiem latviešiem. Bailes no režīma bija daudzus padarījušas piesardzīgus. “Kad neklātienē mācījos Lauksaimniecības akadēmijā, sesijas laikā pie mums atbrauca kāda žurnāla korespondents. Viņš nofotografēja arī mani kopā ar citiem nākamajiem speciālistiem pie lauksaimniecības mašīnām. Tad sacēlās liela brēka, kā tas varēja notikt, ka bijušais izsūtītais iekļuvis žurnālā? Vēlāk neizpalika skandāli arī tad, kad manu vārdu minēja vietējā laikrakstā. Tādi bija laiki,” nosaka A. Andersons. Tolaik laikrakstos drīkstēja rakstīt tikai par tiem cilvēkiem, kuri bija izcili meistari un labi darba darītāji savā profesijā. Tādēļ arī Aivara vārds ik pa laikam parādījās presē, jo ne vienmēr žurnālisti iedomājās materiālā iecerēto cilvēku nosaukšanu saskaņot ar vietējo kompartijas komitejas vadību. Viņa zelta rokas un konstruktora radošā domāšana izrādījās stiprākas par režīma noteikto aizliegumu minēt represētos starp labākajiem. Lielāko darba mūža daļu A. Andersons ir nostrādājis kādreizējā “Lauktehnikā”, bet tagad uz tās bāzes izveidotajā firmā “Valkas MD” ir konstruktors. Padarītā priekšā spiesti klusētAivara kabinetā ir pilni plaukti ar rasējumiem, kuros izplānoti tehnikas agregātu darbības uzlabojumi, ir vesels klāsts izgudrojumu. Daudzi no tiem ieviesti ražošanā. Kad savulaik viņa veiktie lauksaimniecības tehnikas uzlabojumi ieinteresēja lauksaimniekus pat ārpus Latvijas robežām, sarkanie funkcionāri saprata, ka attiecībā uz Aivara pagātni labāk ir paklusēt. Padomju laikā viņam ir piešķirts Latvijas Lauktehnikas labākā racionalizatora tituls, bet pēc tam – Vissavienības Lauktehnikas labākā racionalizatora nosaukums. “Beigu beigās, lai cik tas dīvaini nebūtu, nopelnīju arī Nopelniem bagātā lauksaimnieka titulu,” stāsta A. Andersons. Viņa vadībā Lauktehnikā izveidotā kartupeļu stādāmā mašīna tika uzskatīta par labāko Latvijā, atzinību izpelnījās arī uzņēmumā Aivara konstruētā un ražotā zāģtehnika.Uz valdību cerības nav jāloloSavu radošo izdomu A. Andersons darba gados veltījis ražošanas attīstībai, tādēļ viņam mazliet sāpīgi apzināties, ka tagad ne viss no tā, kādu viņš iedomājies Latvijas brīvvalsti, ir piepildījies. “Kad Latvijā atjaunoja neatkarību, domāju, ka latvieši kā centīga un čakla tauta pēc dažiem gadiem būs pietuvojusies Rietumu līmenim, bet dzīvē viss notika bēdīgāk. Tagad mēs pat īsti nezinām, vai attīstīto valstu līmeni būsim sasnieguši pēc 10 gadiem. Viena no lielākajām kļūdām, pēc manām domām, bija pats sākums. Nevajadzēja visu lielražošanu likvidēt. Bija iespējas lielajās rūpnīcās darbu pārkārtot jauno laiku prasībām, bet to neizdarīja. Vieglāk bija visu likvidēt. Piemēram, Rīgas vagonu rūpnīcai joprojām palika spēkā piedāvājums no Krievijas ražot vagonus, bet toreiz mūsu valsts jaunā vara uzskatīja, ka ar Krieviju vairs nevar būt nekādas sadarbības. Tagad iznākumu zinām. Tas ir tikai viens piemērs. Līdzīgu iemeslu dēļ beidza pastāvēt rūpnīca “Alfa” un citas ražotnes. Arī pie varas ļāvām nokļūt lielai daļai vecā rauga politiķu. Visas šīs kļūdas sasummējoties ir novedušas mūs tur, kur esam,” secina represētais.Aivars uzskata, ka mūsu brīvība ir pirkta par dārgu cenu un tās dēļ daudzi cietuši, lai mēs tagad varētu atļauties nenopietni un neprasmīgi izturēties pret valsts attīstību. Pēc viņa domām, arī tagadējai jaunajai paaudzei pastāvīgi jāatgādina vēsture un jāstāsta tā. Tas stiprinās jauniešos patriotismu, bet patriotisms ir labs mudinātājs aktīvi strādāt valsts labā. “Pēdējos gados jaunieši lielākoties uz represiju upuru piemiņas pasākumiem dodas, ja šos apmeklējumus organizē skolas. Skolēni grib zināt vēsturi. Es pats esmu bijis skolās, stāstījis par izsūtījuma gadiem un redzu, ka jauniešus tā laika notikumi interesē. Laiks rit uz priekšu, un kādreiz tuvā vēsture kļūst arvien tālāka, tādēļ mums tā jāatgādina, lai nākamā paaudze to zinātu,” spriež A. Andersons. Aivars Valkā vada Latvijas politiski represēto nodaļu un kopā ar tās biedriem ir braucis un piedalījies arī Likteņdārza veidošanā Koknesē. Pēc viņa domām, tā būs vieta, kur vēsture būs dzīva Latvijā no paaudzes uz paaudzi.Latvijas nākotni A. Andersons redz jaunajos uzņēmējos un apņēmīgos darītgribošos cilvēkos. “Labākus laikus gaidīt no valdības un cerēt, ka tā visu izdarīs, nav vērts. Pēdējos gados Latvijas valdība ar savu darbu ir parādījusi, ka tā nevar nodrošināt būtiskus sasniegumus. Nezinu, vai tā ir neprasme vai vairāk domāšana tikai pašiem par sevi. Lai mūsu valstī izaugsmi veicinošas pārmaiņas rastos no augšas, nepieciešams tāds valsts vadītājs, kāds pirmajā brīvvalstī bija Kārlis Ulmanis, kurš visu savu dzīvi nesavtīgi veltīja Latvijas uzplaukumam. Mūsu tagadējie valstsvīri vairāk ir runātāji. Parunā, parunā, bet darbus tā arī īsti neredzam. Mūsu zemes sāls, kā jau teicu, ir uzņēmēji un viņu vadīto ražotņu spēja attīstīties. Vairāki apņēmīgi cilvēki savā uzņēmējdarbībā ir apliecinājuši, ka ir spējīgi izveidot ekonomiski stabilas ražotnes, nodrošināt apkārtējiem darbu, tātad arī ienākumus. Valkā tāds ir SIA “Pepi Rer” valdes priekšsēdētājs Imants Šteins. Viņš ir izdarīgs, idejām bagāts un cenšas savas ieceres īstenot. Jo vairāk mums būs tādu cilvēku, jo ātrāk mēs sāksim dzīvot labāk un būsim lepni par savu valsti,” apliecina A. Andersons.
