Sabiedrībā ir notikumi un parādības, kas katra atsevišķi var interesēt tikai kādu nelielu daļu cilvēku, bet kas kopumā veido īstenības mozaīku, kas ar savu daudzkrāsainību veido kāda laikposma kopējo ainu. Šie notikumi nav tādi, kas satricina visu tautu, bet savu nozīmīgumu parāda tikai kopsakarībā. Un arī cilvēku attieksme pret tiem mēdz būt atšķirīga.
Iespējams, daudzi nemaz nebūs ievērojuši, ka Vides un reģionālās attīstības ministrija ierosina veikt jaunu teritoriālo reformu, tagadējos novadus apvienojot 16 apriņķos. Vispirms ideja publiskota pavisam negatavā veidā, un cilvēki, kuri nesen piedzīvojuši novadu izveidošanu, jūtas apmulsuši. Ir tiesa, ka iepriekšējās reformas rezultātā daudzi novadi ir pārāk sīki un nav spējīgi sevi uzturēt, bet tāda ir latviešu viensētnieka daba, kam toreizējie reformas īstenotāji nespēja pretoties. Kā savulaik krievu dzejnieks Tvardovskis rakstīja: “Kaut vienu pupu zemē sēšu, ir tā būs mana.” Tagad gan gribas vaicāt: vai bija nepieciešams atteikties no agrākajiem rajoniem? Liekas, būtu bijis prātīgi, ja jau deviņdesmito gadu sākumā rajoni tiktu pārsaukti par apriņķiem, kā to darīja igauņi, nepieciešamības gadījumos veicot dažu sīku rajonu apvienošanu. Bet Ministru kabinetu interesēja viens jautājums – kā vieglāk pārvaldīt valsti. Ja ministrijā tagad kādam liekas, ka vieglāk strādāt ar mazāku pakļauto priekšnieku skaitu, tad jāatgādina, ka komunistu vara jau 1950. gadā izmēģināja strādāt ar četriem apgabaliem, bet no šī eksperimenta ļoti ātri atsacījās kā nevajadzīga pārspīlējuma.
Elita Veidemane līdzīgās situācijās lieto salīdzinājumu ar suni, kuram nav ko darīt. Negribas gan ticēt, ka ministrijas ierēdņiem būtu aptrūcies darāmā, tāpat negribas ticēt, ka pieredzējuši valsts pārvaldes darbinieki nespētu saprast piedāvājuma nevajadzīgumu. Visticamāk, ka jaunas reģionālās reformas pieteikums ir domāts, lai novērstu cilvēku domas no daudz smagākām problēmām. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un katra partija ieinteresēta stiprināt savas pozīcijas novadu un pilsētu līmeņos, un tad reformas piedāvājums var kalpot kā gaišas nākotnes apsolījums.
Ar jauniem solījumiem un piedāvājumiem nāk klajā arī vairākas sīkpartijas, dažas tiek speciāli jaunveidotas. Spilgts piemērs ir Artusa Kaimiņa iecerētā partija, no kuras nopietnāk domājošie politiķi jau sākuši distancēties. Arī sabiedrība kopumā vairs nav tik naiva, lai uzķertos uz ne visai svaigas ēsmas – kā tas bija raksturīgi laikā, kad reklāmas aicināja balsot par Zīgerista sarakstu. Bet laikos, kad sabiedrībā dominē negatīvas emocijas, populistiem aizvien paliek zināmas izredzes. Tas nav raksturīgi tikai Latvijā, jo pat ASV pietiek atbalstītāju Trampa kandidatūrai. Filipīnās, kā redzam, valsti tagad vadīs dīvainis, kaut kas līdzīgs vērojams arī Islandē. Dīvaina ir arī mūsu kaimiņu lietuviešu izvēle. Bet “gadās dzīvē brīži, kad tu gatavs iemīlēties pat uzsukātā kazā” (Kolā Brinjons). Tālab gadās, ka daļa vēlētāju gatava balsot par jebkuru pārpratuma politiķi, kuram normālā situācijā nevarētu uzticēt pat sētnieku brigadiera amatu.
Zemākā līmeņa politikā tās dalībnieki cenšas sabiedrības simpātijas iemantot nevis ar labiem darbiem, bet gan ar konkurentu nozākāšanu. Tas vērojams arī mūsu Saeimā, kur katrs no simts deputātiem ne tikai pārstāv kādu politisko partiju, bet ir apveltīts arī ar individuālu raksturu un kultūras līmeni. Sevišķi nesavaldīgi mēdz būt nelielo partiju pārstāvji, kuriem jācenšas kaut kā sevi izcelt uz citu rēķina. Un katrā no parlamenta sasaukumiem tiek veidotas kādu jautājumu izpētes komisijas, un visās tiek mēnešiem ilgi spriests un disputēts, bet nav bijis neviena pozitīva piemēra, kad varētu kādas komisijas kontā ierakstīt patiešām vērtīgu paveikumu. Nupat viena ķildnieku komanda vaino deputātu Spolīti, ka viņš nav spējis uzrakstīt pietiekami labu gala ziņojumu. Bet ko gan Spolītis var uzrakstīt, ja komisijas locekļi sēžu laikā neko citu nav darījuši, kā centušies nomelnot cits citu? Dīvainas lietas mūsu zemītē.
Tautas apsmieklam nule radīts likumprojekts par aizliegumu alus izstrādājumus tirgot divlitru plastmasas pudelēs.
Nezinu, vai mūsdienu augstskolās kur nebūt māca tādu mācību priekšmetu kā loģika, es to esmu apguvis jau vidusskolā, kad skolotājai Marijai Bērzkalnei mīļākā neloģiskumu vācele bija “Mērnieku laiki”. Laikam taču mūsu deputātiem derētu lieku reizi pārlasīt brāļu Kaudzīšu veikumu, varbūt tad tik viegli neceltos roka balsojot par absurdu priekšlikumu. Ja ļurļaks tiks pildīts cita tilpuma traukos, tas taču nekādi neietekmēs profesionālo alkoholiķu tieksmi pēc šīs dziras. Starpība tikai tā, cik kurš var turēt. Pirms kāda gada Valkas autoostā zem Valmieras dizaina nojumītes bija apmetušies trīs igauņi, kuri varen skaļi par kaut ko debatēja. Kad vīri beidzot aizgāja, kājas vecu jūrnieku modē likdami, zem nojumītes palika četras izdzertas divu litru pudeles. Nekādi nesaprotu, kā to spēja pieveikt trīs vīri. Ja divlitrenes būs aizliegtas, viņiem nāksies pieveikt 16 puslitra traukus – mazliet neērtāk tas būtu gan.
Turpinot šo tēmu, daži vārdi jāteic par daudzkārt apzelētajiem pieciem alkohola veikaliem Valkā, kas iecerēti igauņu un somu, varbūt arī zviedru apgādāšanai ar lētiem dzērieniem. Dzērāju aktivizēšanās gan maz saistīta ar šiem veikaliem, lieta tā, ka rudens lietainajā laikā arī dzērājiem gribas meklēt sausāku vietiņu. Bet veikali top tāpēc, ka dažiem cilvēkiem tādā veidā viegli tikt pie bagātīgas peļņas. Banku kredīti nupat nepieredzēti lēti, un ieguldījumi var atmaksāties pat dažu mēnešu laikā. Nožēlojami tikai tas, ka tirgošanās aizvien prestižāka nodarbe par preču ražošanu, kaut pēdējā laikā latviešu zinātnieki radījuši tādus produktus, kurus mīļuprāt gatavi ražot Ķīnas uzņēmēji.
Perspektīves gan tādas, ka minētajiem alko veikalniekiem īsti ziedu laiki var ilgt tikai līdz jaungadam, jo janvārī, domājams, stāsies spēkā likums par akcīzes nodokļa paaugstināšanu. Tas nozīmē, ka minētais mērkaķu bizness kļūs mazāk ienesīgs, jo ienesīgāks būs Latvijas valstij.
