Smiltenietis Uldis Sūna šogad atzīmē savdabīgu jubileju. Tie ir 40 gadi, kopš saņemta pirmā medaļa un diploms par piedalīšanos velosipēdistu sacensībās.
Smiltenietis Uldis Sūna šogad atzīmē savdabīgu jubileju. Tie ir 40 gadi, kopš saņemta pirmā medaļa un diploms par piedalīšanos velosipēdistu sacensībās.
“Lai arī dažādos vecumos sporta veidi ir mainījušies — vieglatlētika, tūrisms, sporta dejas, svara bumbu celšana un galda teniss, vienmēr līdzās man bijis uzticamais ceļa biedrs velosipēds,” secina Uldis. Viņš atceras, ka pirms 40 gadiem, kad Smiltenē svinēti Oktobra svētki, notikušas arī sacensības mazajiem velosipēdistiem. Tolaik sporta dzīves organizatori Jānis Akmentiņš un Andris Stolbovs trīs veiklākajiem puikām pasnieguši diplomus un šokolādes medaļas. Šīs Uldim bijušas pirmās balvas sportisko sasniegumu kolekcijā.
Varēja iegūt sporta klases
“Septiņdesmitajos gados Latvijā strauji attīstījās velotūrisms,” stāstījumu sāk smiltenietis. Toreiz tas vairāk bija kā sporta veids, jo, izbraucot noteiktā laikā atbilstošas grūtības pakāpes maršrutus, varēja iegūt sporta klases. Bija piecu grūtības kategoriju maršruti. “Visaugstākās grūtības pakāpes maršrutu zināju tikai vienu — Kirgīzijā, bet Latvijai tuvākie bija ceturtās kategorijas braucieni, kurus varēja veikt Karpatos un Karēlijā,” atceras Uldis.
Tai laikā Latvijā rīkoja turiādes, kad vairākas grupas kopīgi brauca pa noteiktu reģionu, katra pa savas sagatavotības līmeņa maršrutu. Lai izpildītu sporta klases normatīvus, maršruts bija jāsaskaņo ar tūristu klubu un maršruta lapa jāapzīmogo noteiktās vietās, kā arī visai grupai kopīgi jāfotografējas un jāsūta telegrammas uz tūrisma klubu noteiktos datumos. Dažreiz veiktais maršruts netika ieskaitīts, jo grupas fotogrāfam gadījās kāda kļūme, kādā punktā nebija iespēja piereģistrēties ar zīmogu vai radās kāda cita negaidīta problēma.
Fotogrāfam nav jābūt fotogrāfijā
“Gadījās, ka mēs nedaudz pašmaucāmies. Vienreiz nevarējām laicīgi uzsākt jau saskaņotu maršrutu, jo kāda grupas dalībnieka ģimenei radās neparedzēti apstākļi. Lai nebūtu no jauna klubā jāveic visas saskaņošanas procedūras, nolēmām, ka viens ar automašīnu izbrauks visu maršrutu un noteiktos datumos izsūtīs telegrammas, un atzīmēsies. Pārējiem, braucot pēc pusmēneša, atlika tikai nofotografēties,” atzīstas velobraucējs. Otrs veids, kā negodīgi pierakstīt sev maršrutu, to neveicot, bija, izmantojot nosacījumu, ka fotogrāfam nav jābūt uz atskaites fotoattēla. Tajā pašā laikā fotografēšanu varēja veikt ar “autoknipsi”.
Kad Uldis mācījies Ogrē un dzīvojis Jelgavas rajonā, trīs vasaras piedalījies Rīgas tūrisma kluba oficiālajos un izklaides braucienos.
Zobi klab no aukstuma
Iecienīts maršruts tolaik bijis Lietuva. “Pavadot ceļā svelmainu dienu, apmetāmies pie upītes netālu no Viļņas. Izķērām no telts odus un likāmies gulēt,” atceras Uldis. “Ap pusnakti jūtam — zobi klab no aukstuma. Drēgnums tāds, ka nevar pagulēt. Sakūrām ugunskuru, sameklējām laukakmeņus, uzkarsējām ēst un bļodiņās sanesām teltīs. Silts, mājīgs. Pēc pusstundas atkal zobu klaboņa neļauj gulēt. Atkārtojām visu, bet pēc pusstundas atkal labsajūta vējā. Ap trijiem naktī nolēmām, ka nav ko mocīties, savācām mantiņas un uz priekšu.”
Arī turpmāk šis brauciens izrādījies neveiksmīgs un bijis viens no diviem, kad velosipēds mājās bijis jātransportē ar vilcienu. Nojukuši “sunīši”, kas tolaik bijis liels deficīts.
Vissāpīgāk dabūt nost no kājām
Velosipēdista gaitās veikti visdažādākie ceļi — vairāk vai mazāk bīstami šī vieglā transportlīdzekļa vadītājam. Riskantākais ceļa posms bijis automaģistrāle Maskava — Ļeņingrada, kur nepārtraukti virzījušās “fūres”, kas traucējušas nobraukt no ceļa nomales. Braucot no Volgas iztekas pa Valdaju, gadījies aptuveni 30 kilometrus garš ceļa posms, kurā velosipēdu nācies stumt pa grāvi. Viss zemes ceļš bijis noliets ar piķi, un pēc šī pārgājiena nācies tīrīt riteņus, somas, bet vissāpīgāk bijis to dabūt nost no kājām.
Uldis arī atceras kādu ceļu, kuru nācies veikt ar velosipēdu uz pleca. “Avāriju piedzīvojām 170 kilometrus no Novgorodas. Kad pa tuneli šķērsojām dzelzceļu, izrādījās, ka ūdeņu novadāmajā režģī spraugas ir platākas par mūsu riepu izmēru. Ar varenu blīkšķi pirmie divi iekritām tajās, un mūsu velosipēdu rati kļuva trapecveidīgi un vairs nebija noapaļojami. Atpakaļ uz Latviju nācās doties maršruta busā,” stāsta Uldis.
Reiz, braucot no Pleskavas uz Latvijas pusi, aiz Palkinas Uldis pamanījis, kā izmainās ainava. Parādījušās bērzu birzis, akmens šķūņi, kapsētas, apjoztas ar skaldītiem akmeņiem, un uz plāksnēm varējis izlasīt uzrakstus latviešu valodā. Tā viņš pirmo reizi iepazinis Jaunlatgali jeb Abrenes novadu. Šo robežu var sajust ļoti labi: lai nokļūtu tagadējā Latvijas teritorijā, pāris kilometrus nācās doties caur purvu, jo beidzās ceļš. “Pie Liepnas varējām atkal sēsties riteņos un mīt tālāk,” piebilst Uldis.
Atgriežas iepriekšējā satikšanās vietā
“Ļoti svarīga velotūrismā ir komandas izvēle,” uzskata sportists. Cilvēki, viņu intereses ir dažādas: vieniem patīk braukt tikai pa asfaltu, citiem — pa nomaļākiem, pat kartē neiezīmētiem ceļiem. Dažiem interesē dabas objekti, citiem — arhitektūra, vēl citiem — pats braukšanas process. “Vislabāk, ja satikusies grupa ar vienādām interesēm, tad sastāvs parasti netiek mainīts. Katrs zina savus uzdevumus, un nekādu nevajadzīgu pārsteigumu nav,” paskaidro Uldis.
Mēdz notikt arī citādāk. “Sākās viss ar to, ka dienā bija ieplānots veikt 180 kilometrus. Nobraucām nedaudz vairāk par 30. Velotūristu grupas dalībniekiem var būt dažāda fiziskā sagatavotība, tāpēc tiek norunāta vieta, kur visiem atkal satikties. Parasti tas ir desmit līdz 20 kilometru ietvaros, un valda likums, ja kāds nomaldās, tad visi atgriežas iepriekšējā satikšanās vietā,” stāsta smiltenietis. “No rīta izbraucam, pirmajā satikšanās vietā nofotografējamies un braucam tālāk. Nākamā tikšanās vieta — pēc 20 kilometriem kādā sādžā. Vislēnākie jau sen atbraukuši, bet nav grupas vadītāja. Pēc stundas gaidīšanas sūtām ašāko puisi, lai tas noskaidro, kas atgadījies. Pēc pusotras stundas izlūks ir atpakaļ un stāsta: grupas vadītājs apmēram pēc pieciem kilometriem atcerējies, ka pēc fotografēšanās savu aparātu uzkāris uz tilta margām un aizmirsis. Braucis atpakaļ, bet fotoaparāta vairs nav bijis. Aiz sarūgtinājuma nolēmis sarīkot grupai mācības un gaidījis visus atpakaļ pie sevis.
Tā kā viņam un velosipēdam nekādas vainas nav un mums grupā bija divas sievietes, kuras pēc šiem liekajiem 20 kilometriem ieplānoto dienas maršrutu neveiktu, nolemjam atpakaļ nebraukt. Sēžam sādžā un no auto vadītājiem ik pa brīžam uzzinām, ka viens no mūsējiem sēž pie tilta. Pēc stundām sešām mums pastāsta, ka no tilta uzsākta kustība, lai pēc tam pārējiem pārmestu rupju instrukcijas pārkāpumu maršruta laikā. Rezultātā iekavēti aptuveni 150 kilometri.”
Velo ceļotprieks atkal atdzimst
Šodien, atskatoties uz 40 gados dažādos ceļos nobrauktajiem kilometriem, Uldis Sūna gandarīts, ka velo ceļotprieks atkal atdzimst, un ar katru gadu vairāk uz ceļiem redzamas velosipēdistu grupiņas. “Ceru, ka velosipēds drīz ieņems savu vietu arī pie mums, kā tas jau ir citās Eiropas valstīs,” novēl smiltenietis.
