Atklāti sakot, manam prātam tas nav aptverami, kas šobrīd notiek mazajā pīļu dīķī – Latvijā.
Atklāti sakot, manam prātam tas nav aptverami, kas šobrīd notiek mazajā pīļu dīķī – Latvijā. Par politiķiem un viņu stiķiem un niķiem labāk neizteikšos, lai to dara politiskie komentētāji. Toties par to, kas notiek ar bērniem, gan man sāp sirds. Jau vairāk kā nedēļu apcietinājumā atrodas vardarbīgā nāvē mirušās Dobeles Diānas māte un tā saucamais patēvs jeb mātes piedzīvotājs. Nedēļu pēc meitenītes bērēm māte sniedza asarām un ciešanām slacītu interviju žurnāla “Ieva” žurnālistei. To izlasot, tik tiešām kļuva žēl nabaga sievietes, kurai bija jāapglabā savs miesīgais bērns. Māte intervijā aicināja sabiedrību ziedot naudu Diānas kapa piemineklim, kurā atveidota dejojoša meitenīte. Mirušā bērna sapnis bija savu dzīvi saistīt ar dejošanu.
Savās žurnālistes gaitās ne vienu vien reizi nācies sarunāties ar cilvēkiem, kuri traģiski zaudējuši savus bērnus. Ticiet man, pēc šādām sarunām vajadzīgs ilgs laiks, lai pati varētu saņemties un uz papīra uzlikt dzirdēto, jo tuvinieku sāpes un asaras ir atstājušas pēdas arī manā sirdī. Nespēju saprast, kādai jābūt mātei un kādam vajadzētu būt viņas naidam, lai varētu tik nežēlīgi izrīkoties ar savu bērnu! Iespējams, viņas vienmuļajai dzīvei sāli piešāva šis vīrietis, nevis pašas bērni, jo par viņiem ir jārūpējas. Tas traucē baudīt dzīvi. Ja policija pierādīs, ka bērns nogalināts nejauši, tas neatbrīvos māti no atbildības, jo viņa aukstasinīgi slēpa nozieguma pēdas.
