Atzīšos, reizēm mēdzu sadusmoties par tekstiem, kas nereti parādās interneta vidē. Pārsvarā tie ir ar vienu vēstījumu – kas pēdējais izbrauc (lasi – aizbēg) no Latvijas, lidostā izslēdz gaismu. Ir jau vēl neglaimojošāki teikumi, kas liek domāt, ka Latvijā palikušie ir vai nu pēdējie patrioti, vai pēdējie muļķi. Sevi, tāpat kā visus pazīstamos Latvijas iedzīvotājus, nepieskaitu ne pie vieniem, ne otriem. Esmu sev godīgi atbildējusi uz jautājumu, vai gribētu te visu pamest un laisties tālēs nezināmajās. Godavārds, negribētu un pat neesmu par to domājusi. Te ir manas mājas un viss, kas ar to saistīts, tāpēc man nav pat prātā ienācis meklēt iespēju izbraukt no Latvijas ar mērķi meklēt labākus dzīves apstākļus un vieglāk nopelnīt dienišķo iztiku. Ja kāds domā, ka tas liecina par neuzņēmību vai nespēju izrauties no ierastās vides, lai domā. Atbilde ir pavisam vienkārša – Latvija ir manas mājas, un kur gan cilvēks vislabāk jūtas, ja ne savās mājās.
Šonedēļ, kad Latvijas skolās un bērnudārzos Patriotiskās nedēļas ietvaros notiek daudz un dažādi pasākumi, rosinu arī mūs, pieaugušos, par Latviju padomāt gaišas domas. Jautāsiet, kāpēc? Tāpēc, ka tā ņerkstēšana par nekam nederīgo valdību, par sliktajiem simts Saeimas deputātiem, par mazajām algām un pensijām neko nedod, tikai tērē pašu enerģiju un nervu šūnas. Tā vietā, lai gaustos par slikto dzīvi, labāk ir kaut ko darīt, lai tā nebūtu tik slikta. Kaut vai gūt pozitīvas emocijas no pasākumiem, kas pie mums notiek ļoti bieži, piemēram, rīt Valkā līdz šim vēl novada jaunāko laiku vēsturē nebijuša notikuma – ultramaratona “Neiespējamais skrējiens”. Man kā absolūti nesportiskai būtnei tik ļoti simpatizē šī pasākuma ideja – skrējiens par godu Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes izveidei Valkā 1917. gadā un iespēja kaut vai notipināt 990 metru visiem kopā ar lepnu vaigu un smaidu sejā. Lai izdodas!
