Savu atvaļinājumu Latvijā trīs nedēļas baudīja 30 gadus vecais Rolands Kukurāns no Brantu pagasta Vidzemes. Par savām mājās Rolands šobrīd dēvē Dāniju, uz kuru pirmo reizi, draugu mudināts, devās pirms deviņiem gadiem. Tolaik Latvijā nebija sākusies ekonomiskā krīze, taču vairāki jaunā vīrieša draugi jau strādāja ārzemēs, kur varēja nopelnīt vairāk. Rolands nosprieda, kāpēc nepamēģināt arī viņam gadu pastrādāt Dānijā un atgriezties Latvijā.
“Braucām uz zināmu vietu, jo draugi jau tur bija strādājuši. Sanāca palikt ilgāk, kā plānoju, bet tagad jau esmu Dānijā izveidojis ģimeni un nodibinājis uzņēmumu. Šobrīd mana dzīve ir tur,” saka Rolands. “Ziemeļlatvija” jauno vīrieti aicināja uz sarunu, lai uzzinātu, kā latviešiem klājas ārzemēs, vai tur dzīves kvalitāte ir augstāka kā šeit dzimtenē, vai ir viegli iekļauties svešā sabiedrībā un izpelnīties vietējo iedzīvotāju cieņu un labvēlību un kāda Latvija šķiet no malas raugoties.
– Vai pareizi saprotu, ka darbs fabrikā bija tikai uz laiku?- Sāku strādāt fabrikā, bet zināju, ka visu dzīvi tajā nevēlos pavadīt. Viss ir atkarīgs tikai no paša. Ja gribi, vari gadiem strādāt vienu un to pašu darbu un neko savā dzīvē nemainīt, bet vari arī attīstīties un sasniegt ko vairāk. Tas nebūs viegli, jo vietējiem tu tāpat paliksi tikai iebraucējs. Un tādu Dānijā ir daudz – latvieši, lietuvieši, poļi, ukraiņi. Tā kā dāņi īpaši negribēja sarunāties angliski, sāku mācīties dāņu valodu. Sarežģīta valoda, bet izdevās. Tagad runāju tekoši, reizēm ir jāpiedomā pie atsevišķiem vārdiem, taču kopumā sanāk labi. Vietējie jau paši reizēm viens otru nesaprot, jo dialekti ir tik dažādi (smejas). Pēc darba vakaros garāžā sāku krāsot automašīnas un sapratu, ka tā ir mana sirdslieta, kaut arī, dzīvojot Latvijā, man ar to nebija nekādas saskarsmes. Klientu netrūka, galvenokārt tie bija iebraucēji. Mans pluss bija tas, ka par pakalpojumu prasīju mazāk kā konkurenti. Dānijā pabeidzu arī mācības lielākajā autokrāsotāju skolā Eiropā. Ieguvu nepieciešamās zināšanas, lai darbu paveiktu vēl kvalitatīvāk.
– Ar automašīnu krāsošanu ir saistīts tavs dibinātais uzņēmums?- Jā! Pirms gada kļuvu par individuālo uzņēmēju un pilnībā pievērsos tam. Valodas zināšanas bija, darbam nepieciešamās prasmes arī, firmu piereģistrēt izrādījās elementāri, taču grūtākais tikai sekoja. Tā kā darbs vairs nebija tikai vaļasprieks, izmaksas un pakalpojuma cenas kļuva augstākas, kas esošiem klientiem bija par dārgu. Savukārt vietējie uz mani skatījās kā uz konkurentu. Meklēju sadarbības iespējas ar apdrošināšanas kompānijām. Cīnījos. Šobrīd auto krāsošanu esmu atlicis mazliet malā, jo, meklējot iespējas, nokļuvu vienā no lielākajām vēja ģeneratoru ražošanas firmām pasaulē. Gāju un piedāvāju savu pakalpojumu (krāsošanu – red.), sākumā gribēja atteikt, bet tad deva iespēju triju dienu laikā pierādīt sevi. Tad kā apakšuzņēmējam deva darbu uz mēnesi, tad vēl vienu, bet tagad līgums ir noslēgts līdz 2017. gadam. Pagaidām strādāju viens pats, man uzticēts ir krāsot trīs ģeneratora detaļas. Kompānijas ražotnes ir izvietotas gan Dānijā, gan Ķīnā, gan Amerikā.
– Rodas iespaids, ka par visu ir nācies pacīnīties?- Tā ir. Esmu vienmēr cilvēkiem teicis, ka priekšā ir vairākas durvis, ja pa vienām neiež, jāiet pa otrām. Neviens uz paplātes visu gatavu nepasniegs, jāiet, jāmeklē, jāpierāda sevi. Tikai reto var piemeklēt tāda veiksme. Galvenais, nepadoties. Pirmajos gados Dānijā arī es pārdzīvoju, ja kāds atteica, pievīla, izliekoties par draugu, bet aiz muguras aprunāja. Tagad par to vairs nedomāju, tas viss ir tikai sīkums. Esmu sapratis, ka ar apņēmību un darbu var paveikt daudz. Atraidījumu nevajag uztvert kā zaudējumu, bet iespēju.
– Kāda ir sadzīve Dānijā?- Dzīvoju nelielā pilsētiņā, kur kopā ar draudzeni īrējam māju. Dzīves kvalitāte šeit ir augsta, ja nemaldos, minimālā alga ir gandrīz divi tūkstoši eiro. Turpretī dārdzība nav tik liela, kā varētu šķist. Par mājas īri un komunālajiem maksājumiem mēnesī sanāk atdot ap tūkstoš eiro, bet tas ir ļoti individuāli un atkarīgs no vietas, kurā dzīvo.Mums pie mājas ir dārziņš, kurā audzējam visu to pašu, ko cilvēki Latvijā, – puķes skaistumam un dārzeņus, ko lietot uzturā. Arī siltumnīca mums ir. Paši gatavojam ēst un konservējam ziemai. Varu teikt, ka tagad esmu pieradis arī pie vietējiem dāņu ēdieniem. Kas ir tas atšķirīgais? Tas, ka, piemēram, siļķe viņiem ir nevis sālīta, bet salda. Tas pats ar kartupeļiem. Dānijā arī nav tādu kafejnīcu un restorānu, kā pie mums, tur gandrīz uz katra stūra var atrast picēriju.Dzīvojot un strādājot šeit, nav tā, ka jādomā, kā iztikt no algas līdz algai. Izdodas arī kaut ko iekrāt. Sākumā patika doties dažādās ekskursijās, lai iepazītu apkārtni, bet tagad ziemās kopā ar draugiem braucam uz kalna slēpot. Esam bijuši Čehijā, Slovākijā. Mans vaļasprieks ir arī hokejs. Pagājušajā gadā ar citiem Dānijā dzīvojošajiem latviešiem izveidojām savu komandu un piedalījāmies amatieru čempionātā. Šogad oficiāli esam nodibinājuši hokeja klubu un pasūtījuši formas ar latvju rakstu zīmēm. Piedalīsimies sacensībās un pacīnīsimies par labām vietām. Pateicoties hokejam, esmu ieguvis labus draugus. Kopā bijām aizbraukuši uz Pasaules čempionātu hokejā.
– Vai, dzīvojot Dānijā, seko līdzi notiekošajam Latvijā?- Katru dienu internetā vairākas reizes ieskatos ziņu portālos un ieeju sociālajos tīklos. No malas skatoties uz notiekošo Latvijā, gribas teikt, ka nemaz tik slikti te nav. Manuprāt, krīze ir beigusies. Trīs nedēļas šovasar pavadīju Latvijā. Smiltene un arī citas pilsētas ir kļuvušas daudz skaistākas un sakoptākas, īstenoti projekti, kas ļāvuši uzlabot infrastruktūru. Paskatieties, ar kādām mašīnām Rīgā pārvietojas cilvēki. Tik daudz jaunu un dārgu automašīnu. Arī Dānijā dzīvo miljonāri un turīgi cilvēki, taču viņi nav tik ārišķīgi. Viņu dzīves filozofija ir mazliet citādākā. Viņš staigā uzvalkā, taču tajā pašā laikā savā uzņēmumā ir iekšā līdz pat sīkumam. Tā teikt, prot arī melno darbu. Šie cilvēki daudz laika velta darbam, bet neaizmirst arī par atpūtu, ko diemžēl latvieši ne vienmēr prot savienot. Piemēram, katru gadu noteiktu laiku viņi ieplāno ģimenes atvaļinājumam Spānijā. Vienmēr brauc uz vienu un to pašu vietu, nevis dodas apskatīt kādus objektus vai vietas, bet tiešām atpūsties. Svarīgi apzināties, ka laiks jāvelta arī ģimenei, kas patiesībā mums ir svarīgākā. Priecājos, ka bija iespēja atbraukt uz Latviju un apciemot savus mīļos. Kad esmu Latvijā, gribas te palikt, taču pagaidām man ir jāpabeidz iesāktais Dānijā. Laiks visu saliks savās vietās, bet pēc pieredzes varu teikt, jebkurā vietā Latvijā, Dānijā, Anglijā vai Vācijā var dzīvot labi, ja vien pats rīkosies un nepadosies. Es nepadodos.
