Valcēnieti, tagadējo pensionāru Juri Lāci daudzi pazīst kā ilggadēju Lauktehnikas autobusa šoferi. Arī viņš, 35 gadus braucot ar autobusu un vizinot ekskursijās lielu daļu pilsētnieku, daudzus pazīst. Ar autobusu J. Lācis ir nobraucis divarpus miljonus kilometru. Viņš pats smej, ka tā būtu gandrīz 52 reizes apbraucis apkārt zemeslodei. Cilvēki Juri raksturo kā dzīvespriecīgu un ļoti atsaucīgu. Juris uzskata, ka tikai tā var sevi saglabāt labā noskaņojumā līdz sirmam vecumam. Savā dzīvē šoferis ir daudz redzējis un piedzīvojis, tādēļ viņa pārdomas par dzīvi labprāt uzklausīju arī es. Tagadējo krīzi vairāki mēdz salīdzināt ar pēckara gadiem Latvijā. Daži tā izsakās, pat īsti nezinot, kā toreiz klājies, jo piedzimuši vismaz pāris desmitgades pēc kara, citi, kas tomēr bijuši to gadu aculiecinieki, itin bieži salīdzinājumu min dusmās uz pašreizējo valdību un tās politiku.J. Lācis uzskata, ka toreizējais un šis laiks galīgi nav salīdzināmi. Pirmajos kolhozu gados klājies daudz grūtāk. Tomēr toreizējā paaudze izturēja. Saņemot kapeikas par tīrumā nostrādātu dienu, tā ir izaudzinājusi bērnus, kurus tagad sabiedriskajā dzīvē nomainījusi vēl viena paaudze.J. Lācis, lai palīdzētu vecākiem nopelnīt iztiku, strādāt sāka jau pusaudža gados. Vēlme pastāvīgi kaut ko darīt viņam kļuvusi par neatņemu dzīves sastāvdaļu. Tādēļ arī tagad, kad cenšos sarunāt ar viņu tikšanos, Juris piekrīt atnākt uz redakciju tikai dienas otrajā pusē, jo vēl šis tas esot darāms. “Pensionāriem taču nekad nav laika,” viņš piebilst ar humoru.Dzelži patikuši kopš jaunībasJuris atzīst, ka viņam jau no jaunības patikuši dzelži, tādēļ ar tiem bijis kopā visu savu darba mūžu. “Kad sāku strādāt, biju vēl nepilnus 14 gadus vecs puika ar piecu klašu izglītību. Tādā vecumā oficiāli darbā mani vēl negribēja pieņemt, tomēr beigās ar traktoru atļāva vest degvielu. Vēlāk pie kāda traktorista strādāju par piekabinātāju. Mēs mammai bijām četri dēli un vajadzēja ģimenei gādāt iztiku. Mammai par izstrādes dienu maksāja deviņas kapeikas un piešķīra 150 gramus graudu. Ko tad no tāda izsmiekla atalgojuma varēja pagatavot, vēlu vakarā atgriežoties no darba ar nelielu graudu kulīti pār plecu. 1952. gadā ierados Valkā un iestājos traktoristu kursos. Pēc tam Vijciemā toreizējā kolhozā “Mičurins” strādāju par traktoristu. Vēlāk Ludzā izmācījos par kombainieri mehāniķi,” atceras J. Lācis.Grūti bija agrākTikai pēc krietna laika, kad jaunais mehanizators jau varēja vadīt kombainu un pagājušā gadsimta 50. gados tika nosūtīts novākt ražu Ukrainā, viņš varēja labāk nopelnīt. “Ja salīdzina pašreizējo krīzi un tos gadus, tad var teikt, ka grūtāk bija toreiz. Cukuru kā lielu dārgumu es pirmo reizi aizvedu uz mājām 1955. gadā. To mums katram darbiniekam uz taloniem pa vienam kilogramam izsniedza Mašīnu un traktoru stacijas veikalā. Tagad tāda situācija nav iedomājama. Lai arī ir pasliktinājusies ekonomiskā dzīve, esam siltumā un paēduši. Bijām pieraduši labi dzīvot, tādēļ varbūt tā runājam,” spriež Juris.Lielā dzīves pieredze pensionāram par mūsdienām ļāvusi izdarīt savus secinājumus. Pēc viņa domām, ne jau tikai objektīvu iemeslu dēļ esam tur, kur esam. “Pašlaik esam diezgan dziļi iegrimuši slinkumā. Es tā spriežu arī pēc tā, ka šodien, strādājot ar melnu muti, var mazāk nopelnīt kā gudri runājot un pabļaustoties. Itin bieži mazāk domā, kā labāk savu darbu izdarīt, vairāk par to, kā apiet likumus, lai vairāk ieraustu naudu. Var jau būt, ka tā tiešām var vairāk latu iegūt, bet kāds no tā labums sabiedrībai?” retoriski vaicā bijušais šoferis.Jāatdzīvina godīgumsLielāko darba mūžu viņš ir pavadījis pie automašīnas stūres. 50. gadu beigās Juris vadīja Staļina laiku gaziku, bet visilgāk ir bijis “Lauktehnikas” autobusa šoferis. J. Lācis atceras, ka nav bijis problēmu ar gaziku aizvest cilvēkus ekskursijā uz Krievijas lielākajām pilsētām. “Visi sasēdās kravas kastē, un braucām. Ja lija lietus, ekskursanti palīda zem brezenta pārsega,” saka šoferis. Ir izbraukātas malu malas un daudz kas redzēts. Vērojot, kā cilvēki dzīvo citur un strādā, Jurim ir radušās arī domas par to, kādēļ tagad Latvija attīstībā ir viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā. “Domāju, ka daudzviet attieksme pret darbu ir godīgāka. Gribu izstāstīt, ko redzēju Vācijā. Diezgan bieži braucu uz Lineburgu, jo vajadzēja uz sadraudzības skolu vest mūsu vidusskolas audzēkņus un pedagogus. Es ar otru šoferi dzīvoju pie kādas skolotājas. Kādu rītu viņa mūs brīdināja, ka dienā atbrauks meistari, pieliks pie sienas skapīšus, aizkara stangas un vēl izdarīs šādus tādus sīkumus. Bijām ievērojuši, ka skolotājai mājās ir dažādi instrumenti, un teicām, ka paši to varam paveikt, nekas nav jāsauc. Viņa atbildēja, ka tā nevar. Tādam nolūkam ir izveidots dienests un jāļauj tam strādāt un nopelnīt. Vēl mani izbrīnīja tas, ka skolotājai mājas apkurei bija ierīkots katls ar šķidro degvielu. Mums tolaik līdzīgi katli bija Līvānu mājās, un nepareizas sistēmas ekspluatācijas dēļ bieži izcēlās ugunsgrēki. Gribēju zināt, kā viņa – viena sieviete – ar to tiek galā. Skolotāja manu jautājumu nesaprata un interesējās, kas tur viņai jādarot. Tad atzinās, ka no sistēmas neko nesaprot, bet paļaujas uz attiecīgā dienesta garantijām. Speciālisti reizi gadā atbraucot, visu pārbaudot un garantējot, ka apkure nevainojami darbosies visu gadu. Tā arī esot. Protams, tie ir sīkumi, bet tādu ir daudz, un kopumā var spriest par cilvēku attieksmi pret savu pienākumu,” skaidro pensionārs.Ceļi jātīra, kad sniegTā kā Jurim ir liels šofera darba stāžs, vēlos zināt, kā ziemas mēnešos braukšana pa ceļiem notika pagājušā gadsimta vidū. Toreiz mašīnām nebija ziemas riepu, bet cilvēki tāpat sēdās pie stūres un grāvjos braucamos maz varēja ieraudzīt. “Te ir divi faktori. Toreiz automašīnu bija ievērojami mazāk. Otrs ir tas, ko mūsdienās ceļu uzturētāji neparko negrib ievērot. Ceļi ziemā jātīra tad, kad snieg, nevis tad, kad brauktuves ir jau piesnigušas. Tad virs ceļa seguma sablīvējas sniega kārtiņa, kas vēlāk pārvēršas ledū. Vēl ir tāda lieta, ka tagad braucēji ir kļuvuši ļoti steidzīgi. Es arī nemīlu uz ceļa gulēt, bet nevajadzīga steiga arī ne pie kā laba nenoved,” stāsta šoferis.Vajadzīgi gan jaunie, gan vecieDzīve rāda, ka šajos laikos īpaši grūti darbu ir dabūt pirmspensijas vecuma cilvēkiem. Liels ir viņu skaits bezdarbnieku rindās. Vēl nesenā pagātnē presē darba piedāvājumos varēja lasīt, ka aicināti pieteikties ne vecāki par 25 vai 30 gadiem. “Ne jau bez iemesla tagad dzird runājam, ka mēdzam braukt no viena grāvja otrā. Ir taisnība, ka jaunajiem jādod iespēja sevi apliecināt, bet jārespektē arī veco pieredze. Esmu pārliecinājies, ka katram laikam un paaudzei ir savas tehnoloģijas. Šajā sakarā varu pastāstīt par sevi. Piemēram, jaunībā mums, puišeļiem, vieglāk izdevās apgūt kombaina vadību un kopšanu nekā mehanizatoriem, kuri daudzus gadus bija vadījuši traktorus. Atceros, ka reiz ķēros pie kombaina remonta, kaut pirms tam to pat acīs nebiju redzējis. Noskrūvēju akumulatoru, aizvedu uz darbnīcām uzlādēt un pēc tam palaidu rūcienā. Vēlāk izdevās salikt traktoru, no kura bija palicis tikai rāmis. Arī tas man bija jaunums, jo nemaz nezināju, kāds tas agregāts salikts izskatās. Jāatzīstas, ka šodien es tādai tehnikai, ko pirms tam nebūtu redzējis, klāt neķertos. Kādreiz tā jaunības apziņa, ka jūra ir līdz ceļiem, palīdz un noder. Tādēļ jaunajiem ir jādod ceļš. Savukārt gados vecāku darbinieku padoms var palīdzēt visu veicamo padarīt racionālāk. Labi, es tad es, bet, ja kopumā to visu pārdomā, tad esam daudz zaudējuši. No sava darba ir aizgājuši daudzi zinātnieki, zinoši speciālisti, kuru ieguldījums vēl ilgi varētu kalpot tautsaimniecības attīstībai,” spriež J. Lācis.Latviešiem trūkst vienotībasPēc viņa domām, tikpat nepārdomāta bijusi tā saucamā prihvatizācija. “Kad par šo procesu stāstīju vāciešiem, viņi mani nesaprata, jo domāja, ka muldu. Piemēram, zinu, ka Lietuvā, Panevēžā, dažiem darbiniekiem maksāja algas, lai viņi rūpētos par ražotņu un to iekārtu saglabāšanu un raudzītos, lai nekas netiktu izvazāts. Te tā nebija. Dāņi brīnījās, kādēļ likvidējam lielas saimniecības, jo viņi tieši uz to virzās. Viņi ieteica tās saglabāt, protams, ar tirgum un laikam atbilstošām izmaiņām, bet, šķiet, pie mums bija svarīgāk, cik katrs pats sev var dabūt. Arī tādēļ esam astē,” secina Juris.Par vienu no lielākajām latviešu nelaimēm pensionārs uzskata mūsu nespēju būt vienotiem. “Man nekas nebūtu iebilstams, ja no pensijas valsts noņemtu pat 25 procentus, bet, ja es zinātu, ka tas palīdzēs valstij un ja visi rīkotos taupīgi. Tomēr redzam, ka politiķi nemaz tā necenšas savilkt jostu, bet aicina citus to darīt. Tas sāpina. Tāpat kā apziņa, ka mūsu drosmi un risku pie barikādēm vēlāk veikli izmantoja citi, bet tautai labuma bija maz.Tagad vairāki izsakās, ka vienīgā cerība ir jaunā paaudze. Es par to neesmu tik drošs. Mūsdienu jaunieši taču redz, ka ar funktierēšanu un shēmām var daudz vairāk nopelnīt, nekā godīgi strādājot. Iespējams, funktierēšana viņu vidū turpināsies divtik stipri. Ir jāpanāk, lai mūsu valstī visi varētu redzēt, ka ar godīgu darbu var labi dzīvot. Tikai tad kaut kas uzlabosies,” apliecina J. Lācis.
